Nagi bija atstājuši dziļas pēdas plaukstā, sāpes palīdzēja nedaudz aizmirsties, kaut gan tas jau sen vairs nebija iespējams -realitāte bija pārāk spēcīgi ieēdusies dvēselē.
Nožēla par sev nodarīto, par tām pašām nagu pēdām un par četrām šaurām rētiņām uz rokas. Toreiz tas likās patiesi, bet šī sajūta nebija ilga. Virtuves nazis Maigi pāršķēla ādu , izspiedās dažas asins lāses, un palika skumji, skumji par to, ka tā vispār notiek. Kā jau pienākas, tecēja arī asaras, kur nu bez tā. Bet vieglāk no tā nepalika, joprojām sāpēja, tik uz laiku iestājās miers. Bēdu pilns miers ar solījumiem tā vairs nekad nedarīt.
Uz sejas vajadzēja likt masku, lai neviens neuzzinātu noziegumu pret sevi, bet nav viegli būt vienam,bez atbalsta.
bet nav vēlēšanās atzīties, ka esi noziedzinieks. Smagi... Rētas sūrstēja vēl ilgi un nepazuda. Vēlēšanās, lai tā pazūd ir liela, bet tā vēl nav piepildījusies.
Šo sāpju ietekmē rodas dažādi īpatnēji teksti un dzejoļi, kuri nevienam nav vajadzīgi, gluži tāpat kā autors.
Cilvēki ir nežēlīgi, viņi sabradā sapņus, jau tā knapi dzīvās ilužijas par labāku dzīvi.
Bet viss jau nav tik bezjēdzīgi , reizēm tomēr tas viss sāk likties patiešām sakarīgi. Un tad... un tad ir vienkārši jādzīvo...

tikko pārgāja tā biedējošā sajūta, ka varu sev atkal nodarīt sāpes, lauzt doto solījumu un kļūt par nodevēju. pašlaik ir tikai tukšums. bet tukšumu ir samērā viegli aizpildīt. galvā skan viens literatūras stundā lasīts teiciens: "Tava dzīve ir arī cita dzīve un tava nāve ir arī cita nāve"
vairāk neko nerakstīšu,jo nevēlos šo brīdi ar liekiem vārdiem piesārņot...

uzplēsu vecās rētas.
asaras mājupceļā ne mirkli nerimās. arī tagad ir nelielas sāpes.