ebrejs

                        Komandējums Šveicē.             

               Balstīts uz patiesiem notikumiem.

 Nu jau pirms kāda laiciņa mēs- četri draiski ebreji ar vienu lielu traku autobusu pilnu ar tādiem pašiem ( nu varbūt ne tik ļoti lieliskiem) devāmies draiskā ceļojumā uz kalnu un sapņu apņemto valsti-Šveici. Turpceļš nebija peļams- sēdējām otrā stāvā pie lielā loga un jutāmies kā kino vērojot cauru dienu aiz loga skrejošos skatus. Vienīgi bija visai nepatīkami kad stiklā ieskrēja stārķis, lidojošā govs un viens elektrību vadu labotājs (vīram nemaz nebija ne vainas). Tie nedaudz notašķīja stiklu, bet par laimi atlidoja pirms nāves feja rozā svārciņos un tos izglāba. Otrajā dienā ietrāpījāmies Berlīnē un to pienācīgi izpētījām. Sniedzām arī pāris koncertus Berlīnes galvenajā laukumā. Pēc tam mūsu cepures bija pilnas ar naudu. mūs pat uzaicināja piedalīties slavenajā ''star search 2005'',kā arī ''Oktoberfest'' pats 'Tomass Andersens no Modern Talking! Pa nakti izbaudījām komfortu, ko piedāvā gulēšana pa nakti autobusā (saldējuma kokteiļus, džakūzī, ārzemju puišus u.t.t). Noteikti nevar aizmirst to kā braucot autobusā viena pēc otras atmodāmies sajutušas briesmas. Mēs fiksi uzvilkām savus betmena, supermena, spaidermena un pinokio kostīmus un devāmies meklēt mistisko nelaimi, jo mēs jutām, ka tā tuvojas. Izrādījās, ka autobuss bija tikai aplaupīts, sadedzis un uzsprādzis, bet tā nekas īpašs nebija noticis. 

Tā nu mēs palikām bez autobusa, un šis gadījums aizkavēja mūsu ceļojumu par veselu draisku dienu (šo dienu aizvadījām glābjot vietējos iedzīvotājus)... bet toties dabūjām satikt ātros igauņu šoferīšus. Mūsu galamērķī iebraucām naktī ap vieniem, kad daži labi un ne tik labi jau bija viegli ieslīguši miegā. Pa tumsu sadalījāmies un iekrāmējāmies jau pagājušajā gadā iepazītajās mājelēs ar divstāvu dzels gultiņām. Mūsu istabā gultu nebija. galvenais ebrejs jau zināja, ka esam visspēcīgākās tādēļ mums iedeva malkas čupiņu un gultas uzbūvējām paši. Pirmais rīts mūs patiesi uzlādēja ar pozitīvām emocijām... iedomājies kā ir pamosties gultā pie loga pa kuru paveras skaisto, sniegoto kalnu ainava... vienreizēji. Izlikām mūsu sagrabējušo armijas (vēl no Vjetnamas laikiem) radio uz istabas loga palodzes un piepildījām mūsu ciematiņu ar jaukām 80-to gadu mūzikas skaņām. Izrādījās, ka vietējām govīm šī mūzika nemaz neiet pie sirds. Tās viltīgi mēģināja mums uzbrukt, bet mēs izmantojot savas spējas ātri vien parādījām kuri te ir noteicēji. Paēdām, sakrāmējāmies un tad sildījāmies saulītē tur pat pie mūsu mājas. Tā lielākoties aizgāja katrs rīts līdz mirklim kad izmantojot mūsu kājas, vai kādu transportlīdzekli (autobuss, mašīna, lidojošais paklājs, laiva, armijas helikopters) aizkļuvām līdz gondolai, kura mūs ieveda jebkura dēļotāja sapnī... laika apstākļi mūs nežēloja. ( tas tādēļ, ka mums bija nelielas domstarpības ar visvareno laika apstākļu dievu –PĻURZU ŠĻŪDONI, jeb kā draugi viņu dēvē- vienkārši Pļuriks) bija diena kad bija tik karsti, ka tā vien gribējās kā braukāt tikai krekliņā( noģērbjot savus supervaroņu kostīmus), bija arī diena, kad likās, ka nevis mēs, bet gan vējš nosaka mūsu braukšanas virzienu, bija arī samērā parastas dienas, kurās pārsteigumu nebija. Šo laika apstākļu maiņa visai manāmi ietekmēja mūs dēļu slīdēšanu, lidošanas un lekšanas kvalitāti, kā arī, protams, neaizmirsīsim par elpošanu un vēdera izeju. Bet, lai arī kā citu dienu gribējās pateikt kādus pāris sliktus vārdus kretīnam Pļurikam visu atspēkoja pēdējā diena.. uh. Iepriekšējā naktī sāka snigt jau pat pie mums lejā ciematiņā un nākamajā rītā uz kalna mūs sagaidīja perfekts freeraids. Snowboard parks bija tukšs( kāds to beidzot bija ar lielu slotu izslaucījis) Viss likās nedaudz pamests un aizmirsts.. visi bija noklīduši labāku freeraidu meklējumos, kuri spētu tiem sagādātu pēc iespējas lielāku baudu. Tas bija neaizmirstami gan mums 4 , gan, manuprāt, ikkatram kārtīgam ebrejam, kurš tur tai dienā bija. Par nelaimi par ko tādu mūsu valstiņā var tikai sapņot. ( un to mēs arī aktīvi naktīs mēdzam darīt) Pēc sniegā pavadītajām stundām katru dienu apmēram četros piecpadsmit un divdesmit sekundēs devāmies atpakaļ uz mūsu pili, kur izmantojām dušas un burbuļvannas un tad parasti devāmies uz pilsētiņu, uz kuru bija jāiet kāds gabaliņš gar strautiņu un kūti no kuras ventilatora vienmēr mūsu sejās patīkami iesitās govju un citu dzīvnieku( ziloņu, čūsku, pandu, skudrulāču un dažādu citu) patīkamā smarža. Ak, šī lauku burvība! Pilsētiņā bijām iefiltrējušās viņu vietējā bandā un slepeni ik dienas veicām dažādus svarīgus uzdevumus. Vakaros pēc notiesātajām vakariņām draudzīgi pārrunājām dienā notikušo un tur pat mājas koridorā patraumējām kaimiņu ausis ar mūsu visnotaļ pozitīvo mūziku. Punktu uz i mūsu koridora dzīvei uzlika trīs jauki puiši vārdā Nikita,Ģima un Ķostja, kuri mēdza mūs izklaidēt ēdienreizēs spēlējoties ar svaigi mirušu mušiņu ,kā arī iedarbinot dūmu signālu trauksmi un plēšot dažnedažādus elegantus jokus...

 Mūsu ar puķītēm izpušķotajā koridorā vienmēr notika kāda kustība.. vai nu pa to kā parasti kursēja sabiedriskais autobuss un lēnām klunkurēja vecas tantiņas vai arī, piemēram, mūsu draiskie puiši malkojot Roberto pirkto bezalkoholisko alu centās aizspundēt krieviņu durvis. Dienas paskrēja harmonijas un prieka pārpildītas.. draudzības un sniega smarža bija jūtama visur, bet pēc kāda laika bijām spiesti atkal sēsties mūsu tankkuģī un doties atpakaļ uz dzimteni ar mūsu draisko šoferīti, kurš ne reizi vien pacentās mūs pagodināt mūs ar savu interesanto sabiedrību apdāvinot mūs ar daudz konfektēm un dārglietām.

Atpakaļceļš mums nesagādāja nekādus pārsteigumus, ne saplīsa autobuss, ne mūs apturēja policija. Vienīgais ieguvām kontaktus ar vācu jauniešiem no sveša autobusa, kurš stāvēja mums priekšā uz robežas. Draudzība ar viņiem izveidojās silta un noturīga. Pašlaik plānojam kāzu datumu. Visi atpakaļ ceļā bija mierīgi un kaut kur domās aizklīduši... kalnos, sniegā.. savos sapņos par ciematiņu, kurā vari griezties uz riņķi cik gribi, bet vienmēr tev priekšā būs kalni. Pozitīvi. Šīs sajūtas ir jāsaglabā. Un ar tām jāgrauj pelēkā ik diena šeit.