| Aarpraats |
[Jun. 3rd, 2005|09:02 am] |
| [ | mood |
| |  depressed | ] |
| [ | music |
| | Tom Waits | ] |
Es shonakt sapnjoju aarpraatu...burtiskaa noziimee. Nu ir jau taa ka esmu to piedziivojusi arii realitaatee - taaadas leekmjveidiigas aarpraata izpausmes, kas citiem liekas teaatris nu vai nez kas...
Bet esamiiba aarpus savas kjermeniskaas un arii gariigaas kontroles ir baisa. Tas ir kaa atrasties kaadaa nepraata kodolaa, no kura nav iespeejams izrauties...un tajaa briidii viss ir viena vieniiga veeleeshanaas - izzust. Taa nav realitaate, bet baiss afekts. bet tomeer realitaate. Un, ak dievs cik biezhi man lemts taa justies. Un kaapeec? vai ir atbilde uz sho jautaajumu? mekleet biologjijaa, mediciinaa, religjijaa...Es mekleeju, bet neatrodu... |
|
|
| Kas notiek? |
[Jun. 1st, 2005|12:31 pm] |
| [ | mood |
| |  confused | ] |
| [ | music |
| | Zemfira | ] |
Es neticu, ka ir iespējama atbrīvoshanās un dzīve pilnīgā mierā - ar visu, ar sevi un ar to apkārtējo kodolu, kurā mums ir jādzīvo.!!!! Es nevaru saprast mērķi kāpēc kāds liels bērns ar mums spēlējas. Es ticu lielajam Dievam. Man no vinja ir ļoti bail. Un es nebuut nezaimoju, jo nesaucu Diev par bērnu, Bet man tas viss atgādina Kādu galda spēli. Mēs esam lellītes, kas staigā pa lielas apaļas bumbas virsu, un kādam tik ļoti patīk ar mums spēlēties. Ir izvēlēties labi varoņi, sliktie varoņi. Tādi, kas cieš, tādi, kas priecājas. Vai ir kāds loģisks nobeigums šai spēlei, vai ir kāda balva pasaules ceļa un spēles galā, vai ir kādi uzvarētāji un zaudētāji? Es jūtos kā klaustrofobs iesprostots pasuales vidū, kurai neredzu galu, malu un beigas. Kaa izkļūt? vai arī kā uzzināt uz kurieni es dodos? Trūkst spēka kustēties uz priekšu kā miglā, neko neredzot un nesaprotot...Tik ljoti trūkst spēka... |
|
|
| naids |
[May. 24th, 2005|12:04 pm] |
| [ | mood |
| | exhausted | ] |
| [ | music |
| | Placebo | ] |
Es ienīstu Tevi par Tavu mieru, par Tavu vienaldzību un aukstumu. Tu esi akmens, kurš atdzīvojās manā ceļā, bet izvēlējās miera stāju. Tu izvēlējies sevi mīlestības vietā. Tu paliki mēms , akls un kurls, lai dzirdētu sevi un redzētu sevi. Bet Tu neredzi skaistāko, ko esi radījis. Un es ienīstu Tevi. Ienīstu... Un par to niknojos. Es ienīstu naidu Tas pūst manī un es nespēju izraut no sirds Tevi ar Tavu augsti pacelto personību, kas lielās ar savu vienaldzību pret svētumu. Es vēlos būt mierā. Es tik ļoti vēlos Tev piedot un aizmirst. Tik ļoti vēlos Tev piedot... Lai domas par tevi un Tavu vieglo dzīvi mani veldzētu, nevis grauztu!!! Bet esmu par vāju, lai piedotu. Bet es to izdarīšu, lai cik daudz spēka tas man prasītu. Es esmu pelnījusi Tev piedot un tevi aizmirst. |
|
|
| bēgšana |
[Apr. 28th, 2005|05:54 am] |
Manā prātā vairs nedarbojas ne dzīsliņa. Gribas sevi izslēgt, kā no portāla – izdzēst visas pēdas, visus ierakstus un tēlus.. tā lai ne smakas nepaliek aiz manis, pirms manis, manā telpā, aiz tās un virs tās.
Varbūt tā ir eksistenciālas dabas problēma, ka piespiežu sevi piesieties pie fiziski apdzīvotās pasaules...varbūt tās ir bailes nekad vairs neatgriezties. |
|
|