| naids |
May. 24th, 2005|12:04 pm |
|
Es ienīstu Tevi par Tavu mieru, par Tavu vienaldzību un aukstumu. Tu esi akmens, kurš atdzīvojās manā ceļā, bet izvēlējās miera stāju. Tu izvēlējies sevi mīlestības vietā. Tu paliki mēms , akls un kurls, lai dzirdētu sevi un redzētu sevi. Bet Tu neredzi skaistāko, ko esi radījis. Un es ienīstu Tevi. Ienīstu... Un par to niknojos. Es ienīstu naidu Tas pūst manī un es nespēju izraut no sirds Tevi ar Tavu augsti pacelto personību, kas lielās ar savu vienaldzību pret svētumu. Es vēlos būt mierā. Es tik ļoti vēlos Tev piedot un aizmirst. Tik ļoti vēlos Tev piedot... Lai domas par tevi un Tavu vieglo dzīvi mani veldzētu, nevis grauztu!!! Bet esmu par vāju, lai piedotu. Bet es to izdarīšu, lai cik daudz spēka tas man prasītu. Es esmu pelnījusi Tev piedot un tevi aizmirst. |
|