| 2:11p |
7 no rīta braucu ar ričuku mājās, klausījos saldsērīgo pleilisti "Labākā dziesma pasaulē", likās, ka vajadzētu tūlīt krūtīm uzsprāgt un visu ceļu pavadīt ar crying ugly face knapi redzot cauri asarām un puņķiem. Kaut kā tomēr neapraudājos. Mūzika gan bija īstā.
Vienkārši jūtos ļoti bēdīga. Gribas būt maigai pret sevi, bet tā vietā domāju visādas destruktīvas, naidīgas domas par savu ķermeni, dzīvoju pritonā un pat kaķu barību neesmu nopirkusi un jau trešo dienu baroju T ar desām, kas aizķērušās no jāņiem, jo neviens šajā mājā neēd to, kas stāv ledusskapī.
Un taisīt tusiņus taču ir tik brīnišķīgi, tikai, kad bez apstājas strādā un tad naktī vēl strādā savā tusiņā, kurā esi netīšām uzaicinājusi random cilvēkus no darba, kas rada lieku satraukumu, kurā ir kaut kāds draugu draugs ar "melno humoru", kurš kliedz pa visu iestādi par pidariem un sabojā visiem noskaņojumu, un tavs draugs atsakās izrādīt jebkādas maiguma pazīmes, jo ir pieksusis/sapists/aizņemts ar sarunām (good for him, vajag atpūsties), tas viss liekas tik tukšs un bezjēdzīgs, un gribas domāt par labo - par gaismu, maigumu, lācīti, ko man uzdāvināja drauga vecmamma un Dieviņu. Es esmu tik nežēlīgi piekususi, bet pat nedrīkstu to izrādīt, jo mans draugs ir 3x vairāk piekusis.
Jealous about other people's summer, jealous about other people's bodies, jealous about other people's vacations, jealous about other people's jobs. |