| 11:55a |
Beidzot dabūjām mājās normālu pilna auguma spoguli. Paskatījos tajā kaila pirmo un pēdējo reizi. Nesaprotu, kā viņš vispār ar mani tādu var būt kopā. Bet pats arī pēc dušas ieskatījās spogulī un nolamājās.
Besī, ka te seko visādi draugi un es nevaru būt patiesa. Tāpat kā es nekvalificējos maznodrošinātā statusam, man liekas, ka nedrīkstu vaimanāt par to, ko jau ilgi savās ikdienas domās saucu par nabadzību. Bieži arī saucu to par crippling - pat ja nekvalificējas, tomēr tā es to piedzīvoju savā ķermenī un domās.
Tiešām ir parādījušās krunkas un celulīts, bet tie jau tikai tādi virspusēji novecošanas rādītāji. Drīzāk pārdzīvoju, ka ar dienu dziļāki paliek neironu ceļi, kas uztur sliktos paradumus. Un ka es nevaru atļauties to atbalstu, kāds man ir vajadzīgs.
Precīzi divi mēneši un ir laiks dubultot ad. Atgriezusies pazīstamā bezcerība un naids pret sevi.
Pēdējās dienas pat sāku vēlēties, kaut nekad nebūtu bijis iespēju nedaudz iepazīt luksus dzīvi, jo tādēļ vēl stiprāk jūtu, ko nevaru atļauties un kā man nav. Jā es zinu, ka esmu vairāk bohēma kā proletariāts, bet nu, ja es nebūtu pēdējā mēneša laikā nodzērusi tos 50 euro, es tāpat nevarētu samaksāt komunālos. Pie tam, manā nozarē socializēšanās un kopīga dzeršana ir burtiski kā business lunch. Nemaz nerunājot par to, ka es esmu tā vērta, lai veltītu līdzekļus laika pavadīšanai ārpus mājas ar citiem cilvēkiem. Bļaģ kā pieriebies izmisīgi kulties pa piramīdas apakšu. |