| 11:56a |
es nezinu, kas tas ir, es aizeju gulēt, viss iekšā vārās. es pamostos - viss iekšā vārās. brūvējas. es jūtu tādu kā spriedzi rokās, un vēnās tā kā. galva ir neskaidra. ķermenis saspiests, kaut arī centos pat izstiept. mēģinu bakstīt kaut kādus tos punktus, kurus viens draugs ieteica.
bet es nesaprotu vienalga, kas ar mani notiek. esmu tik pārņemta ar emociju, ar pārdzīvojumu, ka viss ir apmiglojies. kaut arī es saprotu, no kurienes tas nāk, es nevaru tikai šķiršanos vainot. tas ir kaut kas cits. kaut kāda spriedze iekšēja, nesaprotama. laikam tas ir saistīts ar tuvības trūkumu. visi ir aizņemti ar sevi, un es pati arī aizņemta ar sevi. un nogribējusies jau arī. |
| 1:30p |
vēl man labaptīk cerēt, ja tu dod cilvēkam laiku, un iesēj mazu sēkliņu, tad kaut kas varbūt izaugs. atslēgas vārds šeit ir laiks, un pacietība. man piemēram pašai daudz kas pielec ar laiku. laiks, pacietība un vieglums, jo izaugt var citā virzienā, vai arī tā puķe var tev nemaz nepatikt. |