| 12:51p |
man ir šitā lieta pēdējā laikā. Nu, varbūt ne pēdējā laikā, bet es to ievēroju pēdējā laikā. Vispār, es lepojos ar to, ka esmu spējīga to pamanīt.
Tā lieta ir, ka meklēju visu laiku kaut kādas stimulējošas sajūtas. Tā kā es neaizraujos ar narkotikām un arī alkoholu pēdējā laikā diezgan labi kontrolēju, tad tas parasti izpaužas kā kaut kāds muļķīgs satrukums pirms es es eju uz ballīti, es tad ceru, ka visi man pievērsīs uzmanību un es mirguļošu, un vīrieši nevarēs atrauties. Ja tas nenotiek, tad es esmu apmulsusi un neapmierināta.
Es esmu kļuvusi nedaudz atkarīga no flirtēšanas. Bet tas laikam ir tāpēc, ka manu pašvērtējumu iedragāja tas, ka draugs izšķīrās no manis. Agrāk tā nebija, un es arī biju daudz rāmāka un varēju koncentrēties būtiskajam, kad bijām kopā. Nu varbūt arī nevarēju.
Bet šitā ārdīšanās ir tāds izmisīgs mēģinājums dzīvot, traukties un smieties, nevis bļaģ kasīt vēnas. Un es esmu diezgan apmierināta ar šādu risinājumu. Tomēr tāpēc arī ceru, ka tas pāries un es būšu mierīgāka atkal.
Tagad, piemēram, man būtu jāpamācās pirms braucu mazgāt logus, esmu izdzērusi vienu kafiju un vispār neko nesaprotu no tā teksta, kurš jārediģē, vienīgais, par ko varu domāt, ir vai vakarā ballītē būs tas smukais puika, kurš man patīk, un tā kā viņš nebūs, tad būs jāiet uz bāru un jācer, ka sanāks parunāties. Un tad atkal, viņš tur nebūs, un tā vietā lai ieietu kkādā afektā man būs jāelpo dziļi un jāsaplūst ar to, kas notiek apkārt un jāmēģina pieslēgties. Es nemaz negribu iet uz to ballīti (teorētiski), bet arī nevaru iztēloties, ka es varētu neiet.
Ir jāuzvelk kaut kādas mazas drēbītes, kas izceļ dibenu un vidukli, jāuzbliež trekna kārta lūpu spīduma, un jāsmejas, jāsmejas, jāsmejas.
Agrāk, kad tas sāka parādīties modē, man likās stilīgi, kad ir kaut kādas mentālās problēmas. Protams, kad tas ar tevi patiesībā notiek, tad vispār nav jautri. |