black mirror
Okt. 6., 2017 | 06:42 pm
No:: ebece
Es pierakstīšu te sapni, jo tas bija kaut kas. Tā mierīgi varēja būt “Black Mirror” sērija.
Es pēkšņi attopos augstu gaisā - debesskrāpī vai levitējošā stiklotā objektā vairākus kilometrus virs zemes. Nē, nevis virs zemes, bet virs ūdens, jo caur stikla sienām redzu, ka lejā ir jūra vai okeāns, bet tālumā milzīga pilsēta ar daudz debesskrāpjiem (tipa Manhetena), Tas man liek tomēr domāt, kas es atrados debesskrāpī, kas uzcelts uz ūdens. Es pati esmu ieģērbta milzīgā, smagnējā kosmonauta tērpā, ar visu to apaļo stikla ķiveri uz galvas. Man ir tāds wtf, šitas ir sapnis? Bet nē, tas nav sapnis, es mierīgi mēģinu aptvert situāciju, redzu, ka mani nekas neapdraud. Man ir sajūta, ka tam noteikti ir loģisks izskaidrojums, ka es tūlīt to atcerēšos (man nekad nav bijuši nopietni atmiņas zudumi, bet es pieļauju, ka tā varētu justies tādu piedzīvojot), ka es, iespējams, uz to pati esmu parakstījusies (nu, apmēram kā “Eternal Sunshine of the Spotless Mind”). Telpa nav pārāk liela, četristabu dzīvokļa izmērā, apkārt ir kādi trīs cilvēki, viņi ir parastās drēbēs un izskatās normāli. Viņi ar mani komunicē ikdienišķi, pabaro mani, kosmonauta tērpa vēderdaļā atbīdot kaut kādu atveri. Es nezinu, kāpēc viņiem neko nejautāju. Viņi atver stikla sienu un mani kā tādu neveiklu sporta spēļu talismanu izgrūž ārā. Es lidoju lēni pāri ūdenim, es nedaudz varu pati kontrolēt kustības, bet, šķiet, ka ne visai veikli milzīgā kostīma dēļ, tāpēc lidošana tomēr nebūtu īstais apzīmējums šim kustības veidam. Es brīžiem pietuvojos ūdens virsmai, tad kā balons pret to atduros un atkal sāku lidot uz augšu. Nonākot līdz pilsētai, es pārvietojos, atduroties pret augstceltņu jumtiem un stūriem. Tā es pavadu visu dienu. Vakuumā un brīvībā vienlaikus. Brīžiem man šķiet, ka es sāku atcerēties, kā es tur nokļuvu. Man parādās atmiņas uzplaiksnījumi no tās dienas. Man šķiet, ka es tur esmu nokļuvusi pārvietojoties tieši šādā veidā - lidojot kosmonauta kostīmā. Bet tas viss ir tik neticami, ka es vairs nevaru saprast, vai šīs atmiņas ir no reizes, kad tur nokļuvu, vai arī no šīs pašas dienas rīta. Pret vakaru es, īpaši necenšoties, esmu atkal nokļuvusi atpakaļ līdz savai stikla mājai, atveras durvis un es ieveļos iekšā. Tur ir tie paši cilvēki, viņi izskatās rosīgi, šķiet, ka tas ir viņu darbs, viņi mani atkal pabaro. Es jūtos starp viņiem ērti, bet tomēr man ir bail, jo mana atmiņa neatgriežas un man nav skaidrs, kas te notiek. Es pamanu vīrieša rokās telefonu un jautāju, vai drīkstu piezvanīt. Viņš man iedod telefonu. Es paeju tālāk no viņiem, otrā telpas malā un spiežu mammas telefonu. Viņa paceļ un uzreiz atbild, viņa runā priecīgi (intonācija ir tāda, it kā viņa man teiktu "Nu, čau, mana lielā ceļotāja!"), bet tas izklausās nedaudz pārāk priecīgi, tāpēc viņas balsī nojaušu izmisumu un milzīgas bailes. Es saku: "Mammu, man ir trīs jautājumi. Tu zini, kur es atrodos? Vai es uz to parakstījos? Kāpēc es neko neatceros?" Šķiet, ka es, konkrēti neapzinoties, šos jautājumus biju noformulējusi jau pirms tam. Es redzu, ka cilvēki no otra telpas stūra ar tramīgu skatu nāk uz manu pusi, es saprotu, ka šos jautājumus uzdot nedrīkstēju. Mamma tā it kā mani jautājumi būtu signāls tam, ka viņa vairs var netēlot, ka viss ir kārtībā, gandrīz raudošā balsī atbild: "Es nezinu, meitiņ!" Es viņai ātri un izteiksmīgi prasu, jo laika nav daudz (lol) un tie cilvēki, kas nu jau izskatās dusmīgi, ir pie manis pavisam tuvu: "Tas ir eksperiments?" Viņi man agresīvi izrauj no rokām klausuli, neļaujot man sadzirdēt mammas atbildi.
Tad es pamodos, skaļi elsojot, vismaz ar 4 elpas izpūtieniem sekundē. E. jau bija augšā pirmais un mani mierināja un sargāja.
Es pēkšņi attopos augstu gaisā - debesskrāpī vai levitējošā stiklotā objektā vairākus kilometrus virs zemes. Nē, nevis virs zemes, bet virs ūdens, jo caur stikla sienām redzu, ka lejā ir jūra vai okeāns, bet tālumā milzīga pilsēta ar daudz debesskrāpjiem (tipa Manhetena), Tas man liek tomēr domāt, kas es atrados debesskrāpī, kas uzcelts uz ūdens. Es pati esmu ieģērbta milzīgā, smagnējā kosmonauta tērpā, ar visu to apaļo stikla ķiveri uz galvas. Man ir tāds wtf, šitas ir sapnis? Bet nē, tas nav sapnis, es mierīgi mēģinu aptvert situāciju, redzu, ka mani nekas neapdraud. Man ir sajūta, ka tam noteikti ir loģisks izskaidrojums, ka es tūlīt to atcerēšos (man nekad nav bijuši nopietni atmiņas zudumi, bet es pieļauju, ka tā varētu justies tādu piedzīvojot), ka es, iespējams, uz to pati esmu parakstījusies (nu, apmēram kā “Eternal Sunshine of the Spotless Mind”). Telpa nav pārāk liela, četristabu dzīvokļa izmērā, apkārt ir kādi trīs cilvēki, viņi ir parastās drēbēs un izskatās normāli. Viņi ar mani komunicē ikdienišķi, pabaro mani, kosmonauta tērpa vēderdaļā atbīdot kaut kādu atveri. Es nezinu, kāpēc viņiem neko nejautāju. Viņi atver stikla sienu un mani kā tādu neveiklu sporta spēļu talismanu izgrūž ārā. Es lidoju lēni pāri ūdenim, es nedaudz varu pati kontrolēt kustības, bet, šķiet, ka ne visai veikli milzīgā kostīma dēļ, tāpēc lidošana tomēr nebūtu īstais apzīmējums šim kustības veidam. Es brīžiem pietuvojos ūdens virsmai, tad kā balons pret to atduros un atkal sāku lidot uz augšu. Nonākot līdz pilsētai, es pārvietojos, atduroties pret augstceltņu jumtiem un stūriem. Tā es pavadu visu dienu. Vakuumā un brīvībā vienlaikus. Brīžiem man šķiet, ka es sāku atcerēties, kā es tur nokļuvu. Man parādās atmiņas uzplaiksnījumi no tās dienas. Man šķiet, ka es tur esmu nokļuvusi pārvietojoties tieši šādā veidā - lidojot kosmonauta kostīmā. Bet tas viss ir tik neticami, ka es vairs nevaru saprast, vai šīs atmiņas ir no reizes, kad tur nokļuvu, vai arī no šīs pašas dienas rīta. Pret vakaru es, īpaši necenšoties, esmu atkal nokļuvusi atpakaļ līdz savai stikla mājai, atveras durvis un es ieveļos iekšā. Tur ir tie paši cilvēki, viņi izskatās rosīgi, šķiet, ka tas ir viņu darbs, viņi mani atkal pabaro. Es jūtos starp viņiem ērti, bet tomēr man ir bail, jo mana atmiņa neatgriežas un man nav skaidrs, kas te notiek. Es pamanu vīrieša rokās telefonu un jautāju, vai drīkstu piezvanīt. Viņš man iedod telefonu. Es paeju tālāk no viņiem, otrā telpas malā un spiežu mammas telefonu. Viņa paceļ un uzreiz atbild, viņa runā priecīgi (intonācija ir tāda, it kā viņa man teiktu "Nu, čau, mana lielā ceļotāja!"), bet tas izklausās nedaudz pārāk priecīgi, tāpēc viņas balsī nojaušu izmisumu un milzīgas bailes. Es saku: "Mammu, man ir trīs jautājumi. Tu zini, kur es atrodos? Vai es uz to parakstījos? Kāpēc es neko neatceros?" Šķiet, ka es, konkrēti neapzinoties, šos jautājumus biju noformulējusi jau pirms tam. Es redzu, ka cilvēki no otra telpas stūra ar tramīgu skatu nāk uz manu pusi, es saprotu, ka šos jautājumus uzdot nedrīkstēju. Mamma tā it kā mani jautājumi būtu signāls tam, ka viņa vairs var netēlot, ka viss ir kārtībā, gandrīz raudošā balsī atbild: "Es nezinu, meitiņ!" Es viņai ātri un izteiksmīgi prasu, jo laika nav daudz (lol) un tie cilvēki, kas nu jau izskatās dusmīgi, ir pie manis pavisam tuvu: "Tas ir eksperiments?" Viņi man agresīvi izrauj no rokām klausuli, neļaujot man sadzirdēt mammas atbildi.
Tad es pamodos, skaļi elsojot, vismaz ar 4 elpas izpūtieniem sekundē. E. jau bija augšā pirmais un mani mierināja un sargāja.