elektra

izvairos rakstīt. pasākums bija iespaidīgs un tajā pašā laikā arī absolūti bezjēdzīgs. esmu priecīga, ka piepildīju vēl vienu no saviem sapņiem, bet arī daudz ko sapratu. cilvēki bija glumi, pietušēti un nepatīkami. pasākums jau iesākās nepareizi, nebija solītās istabiņas, uz ko es biju rēķinājusies savu iemeslu dēļ. vēlāk tas pats iemesls arī mani pamatīgi iegāza, jo uz to es balstīju savu apšaubāmo paškontroli. līdzi somā man bija zobu diegs, grāmata par pirmajiem cilvēkiem uz mēness (ar izplēstu 345. lappusi, kas tagad ir podam pretī pielīmēta lasāmviela). tas aptuveni iezīmēja manus pēc uzstāšanās plānus. ierados saplēstā kleitā, man uzlika kakla siksnu. uzstāšanās bija jautra, vizuālā vide satriecoša. pēc performances jau transports negāja, naudas doties mājās nebija un no apaviem man bija tikai lieli papēži. paliku. un tad pazudu. lielāko daļu atceros, bet gribētos aizmirst, lai gan nekas tāds nenotika. jūtos sevi pievīlusi, nebiju bijusi viņa kopš ziemas sākuma un arī esmu ņēmusi brīvo gadu, lai aizmirstu, ka viņa ir. tapa skaidras arī lietas par apkārtesošajiem cilvēkiem. īstā performance gan sākās tikai vēlāk. auksti metāla stieņi. rāpšanās, karāšanās, griešanās. džungļi. izvilktas aizliegtās kameras. labajam deniņam puns. istabiņu mums noziedoja vīrietis, kas noziedoja arī to, kā vietā sākotnēji vēlējos lasīt grāmatu, neveiksmīgos centienos pavedināt vismaz vienu no trim (kā absolūts minimums 20 gadus jaunākām) meitenēm. tad viņš devās atpakaļ mājās pie sievas. pēc pirmajām nāk nākamās. un nākamās. un nākamās. tad tu bāz jaunai draudzenei rīklē pirkstus un mierini. istabiņas kartiņa ir pazudusi, un jūs abas ejat karstā vannā. viņa guļ tavā klēpī un tu mazgā viņai matus. ieliec kondicionieri. un jūs abas esat vienā laivā. saplīst glāze. vienpadsmitos vajag būt prom. bet vajag papildus enerģiju, tāpēc tu atstāj viņu atpūsties un dodies tālāk. zviedram tu patīc. otram saki, ka esi celibāta. tad pazūdi ar zilmatainu vīrieti, un tad vienkārši pazūdi zirga devu dimensijā. tas bija kā pēdējais elpas vilciens un ķermeņa pamešana glumā, tukšā dimensija. kā iesūkšana putekļusūcējā. signalizācija. jaunā draudzene tevi atrod un atved atpakaļ. vemšana. panika. tie nebija karuseļi, tas bija kas jauns. ir jau jādodas. jātiek mājās. nekas nav skaidrs un ir ļoti, ļoti grūti. nevari atrast izsaukto boltu, pa ceļam pievem latviešu leģendas dārzu. iekāp mašīnā un stāsti šoferim kā tev pietrūkst garlaicības. viss turpināja sāpēt vēl ilgi pēc tam, rīkli dedzināja, muskuļi sāpēja. šobrīd uz deniņa ir liels, dzeltenīgs zilums, esmu saaukstējusies un zilumi ir arī visur citur. liekas, ka atliku saslimšanu jau laiciņu pirms pasākuma, tagad ķermenis ir piespiedis apstāties.
vai es kaut ko nožēloju? ne gluži, tā viennozīmīgi bija pieredze. un sapnis piepildīts. bet laiks jaunajām ciešanām gan varēja būt izdevīgāks. un es vairs nevēlos ievietot sevi vidēs, kur es kļūstu par viņu. un ļoti priecājos, ka šis notikums bija Latvijā. mani ne izvaroja, ne uzmācās, cik nu atceros, bet tik un tā jūtos nenomazgājami netīra. katrs vīrietis uz ielas šķiet pretīgs. arī ļoti, ļoti daudz kas ir tapis skaidrs. vismaz labi tas, ka no šī visa gūstu specifiskas pieredzes, smagas mācības un daudz stāstu mazbērniem. tiesa gan, pieaugušiem. tagad man vajag tikt prom no pilsētas un visiem, kas man atņem mani. kad ilgi neesmu dabā, mājās vai jūtos kā nerimstošs pārspriegums, es noraujos no ķēdes un tad spīdzinu sevi. es gribu prom, gribu mājās