elektra

meitenes grīziņkalna antarktīdā
diena sākās ar saulaina ar tikko atmodušās pavasara aromātu. bija pa galvu, pa kaklu jāpaveic, ko jāpaveic un jādodas pie draudzenes. trolejbusā sāka smidzināt, klausījos dziesmu, kuru man nevajadzētu klausīties. izkāpu ārā, gaiss bija auksts tieši tik, cik vajag un lietus nebija pārāk slapjš. mazliet riju laimes asaras (kas, starpcitu, pēdējā laikā bija izteikti bieži, bet varbūt vienkārši tāda cikla fāze). kā jums šķiet, vai cilvēkiem ir atļauts izjust greizsirdību pret otru, ja paši doto attiecību labā necenšas ieguldīties? vai vismaz nedara to zināmu?) un domas bija labas.
ierodoties pie draudzenes, viņa vīlēja nagus. minēju, ka nagu vīlēšana ir sava veida intimitātes stadija, tā nu viņa vīlēja tos nagus arī vakara noslēgumā, līdz novīlēja kaut kā ne tā. mums gan negāja kaut kā ne tā. mēs iekāpām raķetē uz antarktīdu un devāmies uz veikalu. es pirku suliņas, rimi kinder pingui imitāciju, apelsīnu, ābolu un banānu un pārnēsāju to nepiedienīgā rokas uzstādījumā. draudzene pirka vīnogas un suliņu.
pirmais šī gada negaiss. nonākot atpakaļ mājās gaidījām, gaidot gājām uzpīpēt. lietus pieņēmās spēkā, mēs izlēmām iziet ārā no pajumtītes un mazliet pabaudīt logu. dzīvokļu māju iekšpagalms atgādina Venēciju. gaisā maigi dun un dārd. lietus lāses kā mazi, atsvaidzinoši skūpstiņi čubina katru sejas nostūri. mēs smaidam un smejamies, lietus izmazgā arī mūsu mutes. izlēmām doties pastaigā, bez cigaretēm un telefoniem. man bija dradzenes mēteļu virinātāja tipa mētelītis un apakšā šorti, bet, pēc skata, tur būtu varējis būt, iespējams, arī nekas. pirmo reizi ilgā laikā tika piedzīvota tamlīdzīga sajūta, kā, piemēram, pamatskolā, kad mana labākā draudzene dzīvoja ciematā kādu trīspadsmit kilometru attālumā, un, bieži ar velosipēdiem braucām tikties uz ciematiem starp mums. vienreiz palikām teltīs uz viņas vecmāmiņas pļavas. naktī pie mums no blakus ciemata atminās puiši, kuri abām patika, un mēs rīta rasā romantiski sēdējām uz siena ruļļiem, gaidījām saullēktu, visticamāk ēdām čipsus, naivi smējāmies un kautrīgi klusējām. kad viņi aizbrauca prom, mēs skaļi sapņojām un spiedām viena otras pumpas. saules stari mirdzēja, bija skaisti un bija viegli.
grīziņkalns plūdoja un visu laiku sējās vaļā kurpe. dziedājām trailers for sale or rent, rooms to let fifty cents, no phone, no pool, no pets, i aint got no cigarettes... mēs abas bijām ļoti laimīgas, un, ik katrs, kurš pagāja mums garām, noteikti bija par to informēts. pārnākot mājās, viss bija cauri izmircis un draudzene ar savām drēbēm izmazgāja grīdu. tad mēģinājām attīstīt diegošanu, dejojām, ļoti, ļoti, ļoti daudz lēkājām un izjutām vaboles. ļoti iespējams, ka mēs tagad arī esam mazliet vaboles. iedomājieties, cik skaista vabolēm ir rasa? vakars bija ļoti skaists, viegls un pilns ar smiekliem, bet tā ir vienmēr ar manu mīļo draudzeni (ar kuru, starpcitu, vienīgais(!) strīds mums bija iepazīstoties, 9 gadus atpakaļ, par puisi, kurš abām patika, no draugiem.lv spēles, kurš tagad ir gejs. šogad pirmo reizi visi nejauši saskrējāmies un parka naktī uzstājāmies pūtējorķestrī un čurājām krūmos.
nu jau vēlāk sagribējās ko saldu, un atcerējos par kinder pingui atdarinājumu rimi izpildījumā, draudzenei arī gribējās. iedevu nokosties viņai, tad nokodos es. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. un tā mēs turpinājām, līdz ar zobiem knapi varējām sadalīt mazāko iespējamo gabaliņu. un tad mēs sasitāmies ar drupačām pirkstu galos un abas apēdam tās vienā laikā. šis maksimums divas minūtes garais pasākums mums lika mazliet apsēsties un aptvert to, ka sapratām, ko tad īsti meklējam. kļuvām meitenīgi emocionālas, nenoturējāmies un no sirds samīļojām viena otru, ko mēs arī nedarām, lai gan esam ārprātīgi tuvas un atklātas. neatceros pēdējo reizi, kad pieredzēju tik patiesu apskāvienu, no kura neviens necenšas atrauties. bija periods, kad lūdzos, lūdzos un lūdzos, atnāca arī. mazliet pavēlu un citādāk, bet atnāca
vakars noslēdzās silti. mājās pieēdos, dzīvokli izvēdināju ar vēso lietus gaisu un iegāju karstā dušā vien krāsaino lampiņu gaismā, jutos kā lietusmežā.
kā gan lai es pēc pāris stundām pamostos? saderam, ka nepamodīšos?