kāds filolohs jūtūba akadēmijā stāstīja savu skatu par Svarīgā Izšķiršanās un norādīja, ka vienīgais spoks kuru izglāba, bija ar seksuālu iekāri apsēstais. es to uztveru tā: Dievs būs mierā tad, kad vairs nebūs neviena cilvēka. tāda mana atklāsme, tādas mūsdienu (vienmērdienu) pasaules dzemdību sāpes. bļa!
mēs esam jūtoši - plusi un mīnusi, patīk/nepatīk visiem viss kaut kas. mēs menedžējam savu patīk/nepatīk dažreiz pavisam kreizī un konfliktā ar kādu Vispārējo Patīk/Nepatīk. un es nekādi nevaru saprast: es to noliedzu, piediršu, man neinteresē, gribu nulli, bet tas nav iespējams, bet es *gribu* kaut vai mūžīgi tiekties uz to. Kristietis un Dzenbudists, bet sevi neapzīmēju, neatsaucos, vnk tā ir.
man slinkums, es ātri varētu audio zvanā izstāstīt un bez pervo un bez cičiem, bet rakstīt (pie tam nezinot cik cilvēks ir debīls = datoru lietot protošs) man tagad nav spēka
man slinkums, es ātri varētu audio zvanā izstāstīt un bez pervo un bez cičiem, bet rakstīt (pie tam nezinot cik cilvēks ir debīls = datoru lietot protošs) man tagad nav spēka