elektra

šonakt nedrīkst gulēt, ir tik ārprātīgi daudz darba, ka nav ne mazākās sajēgas kā visu būs iespējams savilkt. darīšanas procesā sākās panika no nesanākšanas, tāpēc iegāju dušā un atkal esmu parkā, turpat zem nojumītes, atkal ar automāta riekstu kapučīno. pagājušo reizi ierakstīju, ka vēlētos ierakties smilšu kastē un netikt atrasta. šodien smilšu kastē ir izrakts caurums ar maziņiem pēdu nospiedumiņiem tajā. vakar negaidīti tiku izdurt nabā pīrsingu, ābele degunā. vēlāk atkal sabruku, izraudāju pusi tualetes papīra ruļļa un sāku aktīvi lūkoties psihoterapeitos. šodien nopirku tualetes papīru un antidepresantus. kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti, cenšos atgādināt sev par laiku, kad pat miegā nebija miera no narkotikām, vai kā kompulsīvi gāju telegramā okšķerēt, vai tā laika sirdscilvēks todien pūš. vismaz tas periods ir noslēdzies un, cerams, tā arī mūžīgi paliks. lieta gan, kas ir palikusi no tā laika, ir spēja saost pūtējus pēc sviedriem. reizēm garāmgājēji noož. šobrīd esmu pateicīga par to, ka ir noslēgusies arī manas pēdējās lielās patikšanas periods. tagad varu grēcīgi sapņot par jaunu kandidātu katru dienu! viens no tiem prātā iezogas visai bieži, viņš ir kluss, pacietīgs, talantīgs un skaidrā. vienu dienu piedzēros vīnu un devos pie labas paziņas, lai nodotu viņai cilvēka mantas, ar kuru vairs nevēlos saistīties. pie reizes apvaicājos par viņu, bet viņa sākot, ka ir aizdomas, ka viņu tagad interesē vīrieši. biju todien viņam arī uzrakstījusi, atbildēja, viņa teica, ka jau tas no viņa ir daudz, bet nepiesekoja man. tā arī izlēmu nelūgties ne viņa, ne neviena cita uzmanību, lai gan šobrīd aplaizītu kājām gaisā, no galvas līdz kājām un otrādi. kaut kur attālā tuvumā vēl bļaustās vakardienas svinētāji, pievienojas tālākas sirēnas. putni čivina un Rīgas gaiss ir pārsteidzoši smaržīgs gandrīz centram. tagad kaut kur aplaudē. rozā koki lēnām zied nost.man vispār šobrīd deg darbi