|
|
Sunday, May 16th, 2004
|
3:00p - Telefona sarunas
Kāpēc ir cilvēki, kuri nespēj saprast, ka kādam var būt tāds noskaņojums, ka pa telefonu runāt nav ne mazākās vēlēšanās ne ar vienu un ne par ko? Raksta īsziņas, nemitīgi zvana... un kāpēc - ne jau lai kārtotu kādas svarīgas lietas, lai paļeterētu.
Un pēc tam apvainojas.
(3 comments |comment on this)
|
3:15p - Pusceļā uz sevi
Es esmu tikai pusceļā uz sevi,
Saviem darbiem, savām paša domām.
Un, ziniet, tie ir salti meli,
Ja kāds sakās sevī atradis ir sevi,
Svētulīgi kopā saliktām rokām.
Es esmu tikai pusceļā uz sevi,
Un zinu - galā nekad nenonākšu es.
To cerēt būtu pārāk naivi,
Jo mūsos mājo daudzas pasaules.
Es vienmēr būšu tikai pusceļā uz sevi,
Kaut nezinu, cik patiesībā ceļš ir garā.
Un lielākais, ko Liktens dzīvei man būs devis,
Būs šis sevī nekad nepabeigtais karš.
(comment on this)
|
3:19p - Mana kailā dvēselīte
Šodien visu dienu ausīs skan Nika Matvejeva dziedātais "Kamēr tu šo spēli spēlē..." Noskaņojums ir reti fatāls. Reizēm liekas, ka vieglākais ceļš, kā atrisināt visas problēmas, ir lode sirdī... bet man jau tāpat viņas tur vairākas iestrēgušas... tiesa, ne svina.
(1 comment |comment on this)
|
4:11p
Vienīgā lieta, ko cilvēks pilnīgi noteikti novedīs līdz galam, ir dzīve.
(comment on this)
|
|
|
|