|
|
Monday, April 19th, 2004
|
12:35p - Par to, kas ir un kas nav derīgs
Es stāvu Liepājas autoostā un gaidu autobusu, kas mani šovakar aizvedīs atpakaļ un galvaspilsētu Rīgu. Garām paiet bērnu bariņš un nostājas pāris soļus atstatu no manis.
“Kurš met samagonam?” apvaicājas kāds bravūrīgs puišelis, ne vecāks par četrpadsmit gadiem.
Nevarētu teikt, ka es būtu šokā. Avīzēs ne tādas lietas vien tiek rakstītas, tāpēc man pat vajadzētu priecāties, ka viņi nemet marihuānai vai kādai citai narkotikai. Taču es nepriecājos, jo šie jaunie cilvēki nekad nekļūs par sabiedrībai derīgiem...
Kas vispār ir sabiedrībai derīgs cilvēks? Vai tas, kurš ir izveidojis lielu uzņēmumu un tagad sēž savā lepnajā namā uz sava naudas maisa? Laikam gan, jo uz tādiem cilvēki noskatās ar apbrīnu, arī skaudību. Bet ko viņš ir devis sabiedrībai? Mantu kulta dievus. Ieborējis pelēkās cilvēku masas apziņā, ka viņu dzīve nav pilnvērtīga, jo viņiem nepieder viss, kas tiem varētu piederēt.
Vismaz televīzijas reklāmās man kāds visu laiku cenšas iestāstīt, ka katram cilvēkam no rīta ir jānotiesā viens jogurts, vismaz desmit dažādu veidu vitamīni un zāles, jaunākais kausētais siers (bez maizes), kam virsū jāuzdzer gāzēta un salda limonāde, krūze kafijas un tējas, un pudele alus. Pa ceļam uz darbu, braucot jaunākā modeļa apvidus automobilī, kuru nemaz nevaru atļauties iegādāties, jānorij piecu dažādu veidu šokolādes batoniņi (jo es taču jutīšos izsalcis!) un no jaunākā modeļa mobilā telefona, no kura funkcijām protu un paspēju izmantot tikai piekto daļu, jāzvana visiem paziņām pēc kārtas, jo telefona sarunas no rītiem taču ir tik lētas!
Un šis kāds man to augām dienām borē tik uzcītīgi un veiksmīgi, ka es kļūstu neapmierināts ar savu pašreizējo materiālo stāvokli, jo nevaru iegādāties visas tās lietas, kuras man ir nepieciešamas, lai piekrāmētu savu dzīvesvietu un arī kabatas ar krāmiem, kurus, iespējams, nekad arī neizmantošu, taču man tos vajag tāpēc, ka šis kāds teica, ka vajag. Un kad mans dzīvoklis beidzot būs kļuvis tik piebāzts un šaurs, ka knapi varēšu apgriezties ap savu asi, es došos uz banku un ņemšu kredītu, lai iegādātos māju jo tā vajag. Es nemetīšu ārā visus tos krāmus, kas ir aizņēmuši manu dzīves telpu, jo var gadīties, ka reiz pienāks tā diena, kad man šī lieta būs vitāli svarīga. Un tad nu es slavēšu Kādu, ka man nebūs pa galvu pa kaklu jānesas uz veikalu, lai to iegādātos.
Nē, es nepavisam negribētu sacīt, ka šis uzņēmējs ir devis sabiedrībai ko derīgu, taču es, pavisam noteikti, neteikšu, ka tie padsmitgadnieki ir sabiedrībai derīgi cilvēki; es neteikšu, ka es esmu sabiedrībai derīgs cilvēks. Katrs no mums ir derīgs tikai atsevišķiem konkrētiem cilvēkiem, kas ir iemanījušies mūs izmantot savā labā, bet sabiedrībai derīgi mēs neesam neviens. Mēs vienkārši esam.
(comment on this)
|
12:42p
Labu laiku atpakaļ ar nepacietību gaidīju brīnumu.. kas notika? Nekas. Es tikai sapratu, ka mana atrašanās vēl joprojām uz šīs pasaules ir viens vienīgs brīnums.
(1 comment |comment on this)
|
4:55p - Tunelī
Jauka pavasara diena. Saulīte gan cauri mākoņu mežģīnēm diez ko labi saredzama nav, bet silda. Nolemju uz brīdi mazliet atrauties no ikdienas darbiem un pastaigāties pa Rīgas centru, lai izvēdinātu galvu un plaušas galvaspilsētas piesārņotajā gaisā. Tas nekas, no tā vēl nomiris neesmu...
Kāpju lejā autoostas tunelī, no kura parasti sitas vairāku mūziku bezsakarīgs un nesaprotams sajaukums... šoreiz tāpat, tikai pāri visam izdzirdu kādu pazīstamu, uz akordeona spēlētu melodiju (“Tādēļ, dzīvo šā vai tā, dzīvo sveika, vesela, dzīvo sveika, vesela...”). Kad jautrā frāze tiek izspēlēta, tā atkārtojas no sākuma un tā visu laiku.
“Pajoliņš,” es nodomāju, “Nemāk īsti spēlēt, bet lien uz ielas cilvēkus baidīt.”
Ejot tuvāk un ieraugot mūzikas dvesēju, mans pirmais iespaids apstiprinās ar uzviju – spēlētājs, gadus trīsdesmit vecs, mūzikas ritmā, šūpojas no vienas kājas uz otru un tā dīvaini mirkšķina acis... un visu laiku sērīgi smaida...
Pie kājām viņam nomests jau labu laiku kalpojis balts spieķis...
(comment on this)
|
|
|
|