šodienā beidzot sāk parādīties prieki.
pirmais, ka Fs Metta tiek virslīgā! iekšējais lepnums un prieks par to, ka mērķi nereti ar piepildās.
otrais, atcerējo vienu no savām visu laiku mīļākajām dziesmām.

mani labākie draugi šodien ir Toms Jorks un Zemfira

ja var ticēt komentāriem internetā, tad šī fotogrāfija ir pēc gaisa uzlidojumiem Londonā 1940.gadā. puika lasot "The History of London."

Florence and the machine jaunais albūms ir tas ko vajag. labi, ka man nav spēcīgu tumbu, citādi mani izsēdinātu no mājas

it kā jau nekas traks nav noticis, bet šodienu visu dienu bija pārņēmusi kaut kāda skumju sajūta. lietas atrisinās kā tām jāatrisinās, bet tagad tik kārtējo reizi jāpacenšas iemācīties ātrajā variantā parestartē prātu, bet šķiet, ka izdosies, vairāk jau aiz dusmām, spīta un apziņas, ka citiem vienkārši ir lemts dzīvot ierindas dzīvi. laikam tiešām skumjas izplatās, bet nu smieties ar visu laik nevar.

šodien pat nepietiek ideju jaukiem apsveikumiem manām Elīnām, tāpēc visas, kuras arī šeit mani lasa - lai daudz smaidi un smiekli jums!

agrāk tā bija dzīve, tagad tas ir atvaļinājums, kad skatījies jaunāko Šeldonu dzerot rīta kafiju

romantjika

vēl tīri zaļas lapas vīksnām,
un varbūt veltīgi ir ķerkt -
es tirgojos ar varavīksnē,
bet manā bodē slikti pērk.
dažs ienāk - vajag parunāties,
dažs - ziņkārības blusa kož,
bet mani parādi sāk krāties,
un jau pēc ūtrupes te ož.

/O.Vācietis

You will always have some excuse not to live your life. Chuck Palahniuk

pēdējā laikā nesaprotu, man vairāk ir žēl vai tieši pretēji - ir dusmas, uz tiem cilvēkiem, kas nenovērtē to labo, kas ir viņiem apkārt