nezinu, tas no tā, ka palieku vecāka/gudrāka/stulbāka utt., bet pēdējā laikā aizvien biežāk jūtu, ka savas domas, kuras kā jau visiem var būt sabiedrības normālai neatbilstošas un līdz galam nesaprotamas. Vakar arī ar kursabiedriem atzīmējām pēdējo eksāmenu un kā jau vienmēr pie trešās cuba libre sarunas aizgāja globālās tēmās. Izteicu vienu savu domu, kuru jau tā biju izlaidusi cauri diplomātijas filtram, bet tik un tā saņēmu milzu neizpratni savā virzienā. Domāju sākt cilvēku izglītot ar lietām, kuras es zinu un, lai tad domā vai joprojām man nepiekrīt, vai vienkārši centies sarunu novirzīt citās sliedēs. Pēdējais man diez gan viegli arī izdevās.
Līdzīgi man arī bija dzīvojoties pa Latgales ciemiem, kur ar milzu sajūsmu klausījos stāstos par ierakumiem un cilvēkiem, kas tur bijuši, bet brīdī, kad man prasīja apstiprināt kādu sarkanarmijas varoņu faktu, noteicu, ka par šīm lietām nerunāju/nestrīdos, jo sapratu saknē, ka tas viss beigsies vai nu ar to, ka došos uz tuvējos bibliotēku (faktu atcerēšanās nav mana stiprā puse) vai sliktākajā gadījumā uz tuvējo šoseju stopēt automašīnas ceļam uz mājām.
tagad domāju, šī īpašība man ir, jo negribas bojāt attiecības ar cilvēkiem vai, jo slinkums ar viņiem strīdēties, lai man reiz teica, ka ar manu mīlēšanos strīdēties, juristos man ir īstā vieta.