tikko afigela.
kad vakara intervijas noslēgumā parādīja manas mājas logus. visiem kas staigā gar šīs mājas logiem ir pierasts, ka pa vienu logu, vienu stāvu zemāk kā mans dzīvoklis, ikdienas skatās plikpaurains onkulits, kuram vārdu šobrīd esmu piemirsusi, bet jau vairākus gadus viņš nevar staigāt tāpēc ikdienas pavada pie loga. bet blakus logā, lai ar citā sekcijā pa virtuves logu ikdienu skatās vecā tante, kuru mans kaiminjš Kārlis dēvē par raganu. ticu, ka mazam bērnam tādas asiciocijas varētu rasties gan to sniegbalto matu dēlj, gan nopietnās, nedaudz mūžiigi dusmīgās sejas izteiksmes dēļ. ikdienas uzturoties pie savas mājas esmu jau pieradusi, pie sajūtas, ka kāds tevi vēro:) be tas salikums kopskatā bij dikti labs, jo nekad tā ar nebiju viņus abus vienā skatienā piefiksējusi