tas futbols mani šodien gandrīz vai nobeidza. labi, ka vismaz bija nepārspējamais klātbūtnes efekts, kurš apbrīnojami spēj atņemt dusmas

šodiena, ar brīdi, kad es piecelšos no sapņošnas, būs nolemta iznīcībai.

ēdu kartupeļu salātus un atceros, kad ēdu tos pēdējo reiz. koncerta dienā darba bija (protams tieši koncerta dienā un nevienā citā) tik daudz, ka ēst negribējās. un tā aizkļuvusi līdz Marley parkam un tikko beigusi klausīties the magic numbers un vēl nesagaidījusi Morrisseya kungu apēdu tos tik nežēlīgi ātri un garšīgi, ka pašai bija prieks. tai dienā vispār man bija prieks pašai par sevi nežēlīgi daudz reizes.


esmu atkal viena un varu klausīties mūziku nežēlīgā skaļumā, pilnībā ignorējot kaimiņus un pieklājības normas.

strokes ir kljuvuši par neatņemamu man garastāvokļa esamību pēdējo 2 nedēļu laikā.