Pārbaudot savu nevirtuālo un laika zoba sagrauzto pastkastīti, starp „Rimi” un „Topo centra” kliedzošās krāsās nodrukājiem reklāmas bukletiem, ieraudzīju askētiskos zilganpelēkos toņos A4 formāta lapiņu uz kuras bija redzams aptuveni trīsdesmit gadus vecs simpātisks vīrietis ar Toma Krūza frizūru un elegantu, labi koptu bārdiņu. Viņa viegli iedegušo seju rotāja viegls smaids un roka pavērsta aicinošā žestā – „skaties uz mani”. Sekojiet Kristum – tie takš mani vecie paziņas Jehovas liecinieki, es jau biju nobijies, ka ar viņiem noticis kas slikts. Senākos laikos, itin bieži sūtīja man i savu „Sargtorni”, i atnāca parunāties, bet pēdējā laika posmā bija kaut kur pazuduši. Vispār man jau visas sektas ir diezgan tuvas sirdij, pāris reizes pat esmu mēģinājis tajās iestāties, bet par spīti apgalvojumam, ka tur ir viegli iestāties, bet grūti tik laukā, es ne reizi nevienā neesmu bijis pieņemts, lai kā centos. Var jau būt, ka pie vainas ir pārmērīgā degsme sarunās ar Dieva pārstāvjiem uz šis zemes un patstāvīgais naudas trūkums, ko izraisījusi mīlestība uz grādīgajiem dzērieniem, kā arī pilnīgs nesapratne par manu nožēlojamo eksistenci uz planētas Zeme.

       „Dievs pastāv un viņš ir visžēlīgs, tu var atrast ceļu pie viņa, atstājot savu problēmu dzīvi dziļi pagātnē. Skaties nākotnē ar smaidu”, jā bet man ir tikai viena problēma, nav naudas. Iedod desmit latus, šausmīgi ēst gribās. „Nē, draugs, Tava īstā problēma ir nepietiekamā ticība Visaugstākajam, kad pievērsīsies īstenajam un vienīgākajam patiesajam ceļa, tu tiks apbalvots ar pārticību ”, uz ko es, vecais, tik ilgi nenovilkšu, atstiepšu kājas no bada, vot iedosi kādu latu, jej bogu, soļošu pa Tavu ceļu, vēl jo vairāk, Tu man liecies baigi foršs. Aptuveni ap šo vietu mūsu dialogs apraujas, bet es vēl neesmu atmetis cerību tikt iekšā kādā Dieva brālībā. Ja Jūs zināt kādu vietu, kur es varētu būt gaidīts, dodiet man ziņu.

Vasaras vakaros, kad nenāk miegs un galvā skan viens jautājums – „Vai es atceros?”, man patīk aizbraukt līdz jūrai līdzi ņemot vien pāris divlitrīgas alus pudeles un paciņu „Chesterfield”. Jā, velns parāvis, es visu atceros – smēķējot vairāk nekā parasti, grimstot lēta alus izraisītā reibumā, runāšos ar sevi. Retie vēlīnie gājēji, metot bažīgus skatienus uz manu pusi, centīsies apiet mani ar līkumu, bet man jau būs vienalga, gandrīz vienalga. Es neatceros sejas, gadās, pat aizmirstu vārdus, bet kā līdzīgs tādam, kuram laupīta redze glabāju sevī pagātnes smaržas, sajūtas un mūziku. Tanī dienā, kad es, asi pagriezos prom no Tevis, atbildot uz jautājumu – „kad mēs atkal satiksimies?” ar strupu - „nekad”, un tēlotā vienaldzībā, rokas kabatā sabāzis aizsoļoju sev vien zināmā virzienā, man likās, viss būs vienkāršāk. Nebija. Lasot avīzes, es nepārtraukti uzdūros tavam vārdam, likās visām pasaules sievietēm ir tāds pats vārds kā Tev tikai sejas citas. Stāvot pārpildītā trolejbusā, ļaudis nepārtraukti sačukstējās par Tevi, kad es strauji apgriezos un skatījos uz viņiem, tie nodūra acis, jo zināja vairāk nekā es, bet bija sazvērējušies man neko neteikt. Ar laiku visas sajūtas palika mazāk asas, bet pieradums sarunāties ar Tevi ir palicis, bet kam lai vēl es pastāstu kas ar mani ir noticis, kam lai vēl paprasa padomu. Vasaras nakts ir īsas, līdz ar gaismu es, viegli streipuļodams, došos uz tuvāko dzelzceļa staciju, lai gaidītu pirmo vilcienu, kas aizvedīs mani mājup. Un būs miers - līdz nākošai reizei, kad pienāks nakts, tāda pat kā šī.

PS. Tas viss nav taisnība, tāpat, aiz neko darīt uzrakstīju. Apnika pa Excel tabulām cipariņus ķerstīt.