Atgriežoties mājās no pilsētas nesalūta, pamanīju ugunskuru un ļaužu bariņu ap to. Pa gabalu īsti nevarēja saprast - tas ir tīšs ugunskurs vai nejaušs, jo daži tā kā satraucās un mēģināja tam mest virsū sniegu, bet citi atkal jokojoties dziedāja pie tā divdūjiņas gaisā skrēja. Garām gāja divas vafeļtantes jeb tantes galīgā vafelē, ko varēja saprast pēc tā, ka krustojumā viņas paklupa un sakrita čupā. Drusku satraucos, vai viņas neiekritīs ugunskurā.
Jau biju sētā, kad pirmoreiz dzīvē ieraudzīju horizontālo salūtu. Tas ir tāds pats kā parastais, tikai izšaujas uz zemes, nevis gaisā. Par spīti satraukumam un kņaai, šķiet, ka neviens necieta: divdūjiņas aizskrēja kur nu kurais, bet vafeļtantes tobrīd jau gāja gar manu māju un par kaut ko skaļi šķendējās. Cilvēki nav īsti gudri, priekā 2023!
|