Mani aizkustina, kad vīrs mani ieskaita vārguļos. Piemēram, viņš uzskata, ka es nemāku braukt ziemā, vismaz ne ar auto, kam nosaluši visi ABS un stabilizatori-sensori, kam es nezinu vārdus, tehniskā aprīkojuma ziņā pielīdzinot auuto žigulim. Bet es liku tiesības pirms padsmit gadiem ziemā un Rīgā ar sagrabējušu opeli, un pēc tam ilgus gadus braucu ar spaini, ko nopirku, jo man tikās, ka pirmo mašīnu es noteikti sasitīšu, bet nesasitu un tā arī nobraucu līdz metāllūžņiem, kurus pārdevu tieši pirms iepazīšanās ar vīru. Vai, piemēram, nesen slēpojot pirms lielā kalna viņš nokomentēja, ka tas taču ir deviņstāvu mājas augstumā, un varbūt es gribu griezties atpakaļ (tas ir kalns distanču trasē, nevis kalns-kalns, tur tiešām griezties atpakaļ ir opcija). Es par to izbrīnījos, jo vairāk vai mazāk slēpojam jau kopš esam pazīstami, tas ir, kādus gadus 8, un esmu vienītī braukusi no dažādiem deviņstāvu kalniem, arī tādiem, kur galā straujš pagrieziens (Alūksnē, ja nemaldos) vai aiz viena deviņstāvu kalna tūliņ seko nākamais piecstāvu(Igaunijā pie Munameģa), un mana metode vienkārši ir braukt lēnām, līkumainos kalnos kāpt ārā no šļokas, ja galīgi bail, tad ik pa 5 metriem nobremzēt. Es lielākoties braucu vienītī, jo mēs uz maiņām pieskatam / slēpojam lēni ar sīko, un arī bezbērnu braucienos tempi mums galīgi nesakrīt, tāpēc viņš gluži vienkārši nav redzējis manus varonīgos nobraucienus. Viņa prātā es joprojām riņkoju pa stadionu Uzvaras parkā un tikai.
Man īstenībā ir bail braukt ziemā un bail braukt no tiem kalniem, esmu vispār pēc dabas bailīga. Man ir aizdomas, ka manas paaudzes meitenes vienkārši ir tā audzinātas, vismaz es. Bet tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka spēju savākties un tās bailes pārvarēt. Pat ja no malas tas tik un tā izskatās ļoti bailīgi un piesardzīgi.
|