Es īsti nezinu, ko lai dara ar fundamentālo neizdošanās sajūtu. Tai ir tikai psiho cēloņi, bet man it nekā nepalīdz, ka to apzinos, jo neizdošanās sajūta paliek.
Lūk, es te vakar vai aizvakar ierakstīju par savu projektu, ar kuru netieku galā. Un nākamajā dienā lielais klients man piedāvāja iesaistīties nākamajā līdzīgā, kas būtībā nozīmē, ka viņa skatījumā es tieku galā visai labi. Un objektīvi tā arī ir. Es šī gada laikā esmu uzņēmumam nopelnījusi pieklājīgi daudz naudas un iemācījusies daudz ko jaunu. Man tikai visu laiku ir grūti un liekas, ka nesanāk, izņemot, kad kaut kas ir gatavs un izrādās sanācis pavisam labi un profesionāli. Perfekcionisms? Teicamnieces sindroms? Pirmais īsti nē, jo bieži vien tā ievelku termiņus, ka jādara lietas triecientempos vienkārši, lai būtu pietiekami labi. Otrais - pilnīgi noteikti. Es skolā biju teicamniece bez zubrīšanās, īsti vispār nemācījos līdz vidusskolai, kas noteikti ir atstājis kaut kādas sekas. Piemēram, man ir mega grūti saņemties “melnajam darbam”, es esmu labas “smadzenes” un “vīzija”, bet īsti nezinu nevienu tādu darbu, kurā varētu izbraukt 80% laika darot to un 20% tehnisko. Man liekas, gandrīz visur ir otrādi.
Jautājums, ko ar šo visu darīt. Apnicis visu laiku būt uz izdegšanas robežas. Es speciāli šo nepaslēpšu, ja nu atnāks kāds un kaut ko ieteiks.
|