Kad vēl dzīvojām Rīgā, mums kaimiņos dzīvoja, smalki izsakoties, slāvu tautības cilvēks ar atkarību problēmām, prastāk - vienkārši vietējais urļiks. Brīžiem pasēdēja cietumā, nezinu, par zagšanu, narkotikām vai abiem, vienreiz apzaga arī mūsu dzīvokli (aiz rokas nepieķērām, bet neviens cits tas būt īsti nevarēja), pārējā laikā bieži sēdēja kāpnēs ar saviem korišiem, dzēra alu un grauza sēmuškas. Dzīvoklī viņus laikam nelaida mamma - man, starp citu, nav ne jausmas, kā viņai tas izdevās, jo man no tās kompānijas bija diezgan bail.
Atceros, ka toreiz ar savu topošo vīru pa jokam spriedām, ka varbūt verdzības atjaunošana dažos gadījumos nemaz nebūtu tik slikta doma, katrā ziņā mana kādreizējā kaimiņa dzīvei noteikti būtu vairāk jēgas kā vergam nevis kā no jebkādiem pienākumiem un sabiedriskajām normām absolūti brīvam pilsonim, kāds viņš bija.
Nemaz nenojautu, ka ir kristiešu organizācijas, kam šī ģeniālā ideja ap to pašu laiku ir ienākusi prātā visā nopietnībā un tās to arī veiksmīgi realizē dzīvē, ar Eiropas naudiņu atbalstu, turklāt vēl gūstot labumiņu. Man jau sen bija aizdomas, ka mēs ar vīru esam baigi gudrie, bet mums absolūti pietrūkst biznesa ķēriena.
https://www.tvnet.lv/7293461/par-cilveku-ekspluataciju-atkaribu-profilakses-centros-aizturetas-astonas-personas
|