Mans dēls uzkāpa vecā cerinkrūmā, noplūca dažus zarinus un atnesa mājās. Šorīt nes man burcinā rādīt, ka pa nakti esot saplaukuši. Es uzreiz ieraugu pieclapīti un saku, ka vinš to var apēst, kaut arī es atradu, jo vinš taču tāpat ir mana laimīte.
Tu esi mana laimīte, mammu, vinš man saka kādu stundu vēlāk, kamēr es katlā maisu mellenu mērci cerinu krāsā. Un tu mana, es atbildu, un mazliet brīnos, kā vinš tik mazinš tā izdomājis. Panemu vinu klēpī un pajautāju, vai vinš zina, kā tas ir, kad ir laimīgs. Tas ir tad, kad atrod cerinos laimīti, vinš atbild. Un es saprotu, ka vinš vienkārši ir noasījis to mīlestību no balss intonācijas un grib dot pretim, un spogulot.
Īstenībā vina bērnība ir laimīga. Braukāt ar savu radiovadāmo mašīnu pa virtuvi, kamēr mamma gatavo mellenu saldējumu - īsta idille. Vecāki nav izškīrušies, cel māju, bet naudu atlicina arī ikdienas lietām un laiku - būšanai kopā. Ne tā kā mums ar vīru 90ajos katram savā Latvijas malā. Varbūt mūs tur kopā tas, ka tik labi saprotam viens otra traumas.
Ja tā pandēmija ir devusi kaut ko arī labu, tad tikai to, ka esam loti satuvinājušies kā gimene, seviški pavasarī, kad tā iekūnošanās sajūta bija gandrīz fiziska. Arī tagad man, taisnību sakot, cilvēku ārpus tuvākās gimenes loka bieži vien pietrūkst apmēram tikpat loti kā eirovīzijas.
|