Es sēdēju mašīnā un skatījos uz plūmēm. Tikko, pirms pāris minūtēm tepat lejā pie darba. Ne jau uz īstām plūmēm, nē, vienkārši tāda bilde uz sienas. Man viņas lika domāt par vienu no priekšniekiem un viņa bildētu bildi, kur redzamas plūmes un māju jumti aiz tām. Tad es atskārtu, ka esmu viens no diviem man zināmajiem cilvēkiem visā pasaulē, kam šis plūmju attēls spēj asociēties ar konkrētu cilveku; otrs ir šis cilveks pats. Bet diez vai viņš, paskatoties uz plūmem, tūlīt iedomājas sevi, tas ir, iedomājas sevi kādā citādā veidā nekā parasti. Var jau būt, ka birojā vēl kāds ir pamanījis to bildi un tās plūmes, un tad arī viņam šis attēls asociējas ar to vienu no priekšniekiem, kas tās plūmes nobildējis. Bet to es nezinu. Varētu veikt aptauju ar mērķi noteikt, hmm, ko gan? Tāda aptauja neparādītu neko - ne cik kurš vērīgs, ne cik kurš spēj aizdomāties tālāk par virspusi; tikai tāds nejaušs fakts.
Tā nu es paliku kādu brīdi sēžam mašīnā un domāju par plūmēm, un šajās domās bija kaut kas smeldzīgi silts no nemaz ne tik senās bērnības, aizejošās vasaras nesteidzīguma un vecmāmiņas dārza tomātu un kliņģerīšu smaržas, no laika, kad domas plūda tikpat nesteidzīgi kā šīs domas, ko ierosināja plūmes uz lielveikala sienas, bet tās vēl nebija apzīmogojusi apziņa par to bērnišķīgo nenozīmīgumu.
|