dzejairtraktors' Friends

ja tā ira mēle, tā ir cita mēle. ja es cepu mēli, tā ir mana mēle. ļeņins, 2025

tas materiāls ir dūmakains. kaut kur blakus ir gabals ar mizu. gaidu pie televizora, kad man atvedīs substack. pagrieziens, ko paņēmi, ir pazudis. priekšā saliktas vairākas bildes, uz tām tu negribi skatīties un aizmirsti. slava ir graujoša, tu lasi. ekrāna placenta, nu nevar tur neko saskatīt. notīrīt arī nevar, jo tu neej pret dabu. tas ir sastāviņš, kas piebraucis priekšā logam. vai nu jāgaida saraksts, vai jāveras matētā burkā. burka ir kļuvusi par daļu no sejas kā fiksīvs maskas gabals. sejai priekšā ir saliktas garlikas. tu esi iespundēts plauktu noliktavā, turklāt ar seju cieši klāt tām burkām uz tiem plauktiem. skatiens nav tas, kas var pakustināt ķermeni. skatiens ir atkarīgs no ķermeņa, viņš gaida, viņš tikai grib redzēt, bet ķermenis ir uzkarināts uz sevis vērošanas fiksīviem. skatienam jāiemācās kustināt lietas. vismaz tiktāl, lai varētu pastumt malā tāfeli. vai skatiens ir stiprs un to spēj? viņam jau sāk veidoties atvilktnes, kur tas jau kādreiz kaut ko noglabāja, kas noderēs, kad atvilktņu vēl nebija. ja skatienam dod laiku, viņš to spēs, jo viņš nevar raudzīties miglu bildē. sastāvējušos strāvojumu pakotne, kā plakāts, kā tapete. tikai kāpēc tas viss ir tik tuvu sejai? kur ir distance? skatiens grib strādāt, bet prāts nogurst. atstāj viņu vienu, un viņš redzēs. citi jau redz. mēs palikām tur, kur mums neiedeva. un tagad tas nāk vāliem un nesaprotams. fiksītis ir priekšā, un dari, ko tu gribi.