Jā.
Mēs tikāmies vienu reizi un tās reizes laikā es, runājot ar viņu - svešu personu, uz dzirdot to, ko saku, spēju pieņemt svarīgus lēmumus un beigās savilkt sarunas kopsaucējus. Man ar šo vienu reizi pietika. Arī viņa atzina, ka neredz jautājumus, kuros varētu man palīdzēt vairāk, kā es to esmu izdarījusi pati, ka atliek tikai sekot saviem plāniem un lēmumiem.

Iespējams, bija vienkārši, jo man vajadzēja tikai saprast, ka mani lēmumi ir priekš manis labi un pareizi - gūt atbalstu, kuru nespēju lūgt citiem, jo likās, ka esmu briesmīgs cilvēks, ja spēju domāt un iztēloties sevi rīkojamies tā - kā vēlējos. Bet saņēmu apstiprinājumu un tas palīdzēja nejusties vainīgai.

(Reply to this) (Parent)