Tāpēc, brāļi, pielūkojiet,
lai jūs apdomīgi dzīvotu, –
nevis kā negudrie, bet kā gudrie
izmantojot savu laiku! (Ef 5, 15-16)

Es izgāju laukā, Kungs, cilvēki skrēja, velosipēdi skrēja, mašīnas skrēja, kravas mašīnas skrēja, iela skrēja, pilsēta skrēja, visi skrēja. Visi skrēja, lai nepazaudētu laiku, lai noķertu laiku, lai iegūtu laiku.
Uz redzēšanos, kungs, atvainojiet, man nav laika. Es ienākšu citreiz, nav laika gaidīt. Beigšu šo vēstuli, man nav laika. Es gribētu jums palīdzēt, man nav laika. Nevaru pieņemt uzaicinājumu, laika trūkums. Man nav laika padomāt, palasīt, steidzos, man nav laika. Es gribētu lūgties, bet man nav laika.
Cilvēki skrien laikam pakaļ, Kungs. Viņi pavada laiku uz zemes, steidzīgi, satraukti, pārslogoti, izmisuši, apmāti.
Tu esi ārpus laika, Tu smaidi, Kungs, redzot, kā mēs ar to cīnāmies. Tu zini, ko Tu dari, Tu nekļūdies, dāvājot laiku katram cilvēkam. Tu dāvā katram laiku izdarīt to, ko Tu vēlies, lai viņš darītu.
Kungs, man ir laiks, man ir viss mans laiks, viss laiks, ko Tu man dāvā, manas dzīves gadi, manu gadu dienas, manu dienu stundas, tās visas ir man. Man tās ir jāpiepilda, prātīgi, rāmi, bet jāpiepilda tās visas, līdz malām, lai dāvātu tās Tev. Lai lūgtu Tev šo stundu remdeno ūdeni pārvērst devīgā vīnā kā toreiz Kānā, cilvēku kāzās.
Šajā vakarā, Kungs, es Tev nelūdzu laiku izdarīt to vai citu lietu, es Tev lūdzu žēlastību laikā, ko Tu man dāvā, apzinīgi darīt to, ko Tu no manis sagaidi.

Mišels Kuā