Labāk ir nepamanīt, ka pulksteņlaiks tuvojas 3:00. Man rādās kadri no tās filmas acu priekšā, piefisējot to laiku - tas laikam liecina tikai par vizuālo uztveri, neko citu, vai ne? Kaut gan - vismaz sanāca novēlota vakara lūgšana un Mieram Tuvu pirmdienas lasījumi un pārdomas arī tika izlasītas. Mūzika arī nomainījās.

Varbūt, ka manas pēdējā laika panikas tomēr dod arī ko vērtīgu. Bet tas, ka jebkurā pulksteņlaikā nevaru ieiet tumšā istabā bez mazas panikas (nekur tālāk par savu dzīvokli pārvietoties nedomāju), nezinu, vai ir normāli. Kaut kā dikti bail pēdējā laikā. No vis kaut kā un par vis kaut ko. Kur palika tas - man viss vienalga?

Un vispār baidīties nav labi. Kā man tētis ir teicis - bailes nav no Dieva.

Ehh.. gribētos uzrakstīt visu kaut ko, bet nav spēka īsti. Rīt beidzot braukšu atpakaļ uz Liepāju. Pa nakti vēl vajadzētu parakstīt, lai ir arī dažas trūkstošās lapas gatavas un, lai varu izprintēt un 4dien aiznest parādīt gā gatavu pagaidvariantu. Prakstiskā daļa īsti nav, bet labi, ka vismaz ir kādas aptuvenas domas un šis tas iesākts. Sapratu arī, ka viņu mierīgi varu taisīt līdz 6.jūnijam. [nu lab, 5tajam, jo prezentācija ar jāuztaisa] un līdz tam vēl laiciņš mazliet ir, nu vismaz tik, lai panikot sāktu mazliet vēlāk.