sākot no Ziemassvētku vakara pa mazmazītiņai drusciņai bet ļoti apņēmīgi nāk virsū šīzo/īmo/melanholiskais garastāvoklis.

es dikti ceru, sevis un visu apkārtējo dēļ, ka uz vecgada vakaru vēl nebūs atnācis.

vai arī variants - 30. ballīte līdz grīdai. bet it kā jau negribas. traki nevajag.

vakar vakarpusē nezin kāpēc izdomāju lasīt 11minūtes. 6:15 pabeidzu. šodien nosacīti no rīta dabūju ūdeni ausī no brāļa puses.

zini, gleznojot var saprast, ka acis cilvēkam ir viena sasodīti svarīga sastāvdaļa, lai viņš izskatītos pēc cilvēka/pēc sevis/pēc kaut kā, kas nav atbaidošs. vot tā.

viss, cauri ir, tā dziesma man pielipa. tiko vēl datora pleijerī viņai play count bija 0, paskatīsimies, cik būs no rīta, ņemot vērā, ka skan tikai viņa visulaiku uz riņķi.

vispār mani kaitina tāda vairāk vai mazāk bez jēdzīga iemesla smeldzīga sajūta iekšā, tad labāk, lai sāp. tā pamatīgi. tā, it kā iekšas kāds zāģētu un urbtu. fiziski.