Man riebjas, ka nevaru atvērt muti reizēm. gribēju jau vakar, bet kaut kā nebija īstais brīdis. bet, pie velna, vai kam tādam ir īstais brīdis?
īstenībā, vakarnakt un šorīt viņš mani pamatīgi izbesīja, visu laiku centās apkampt, nereaģējot uz manu izvairīšanos un beigās dusmīgo "liec man mieru, man nav vietas"..
vīrieši, pasakiet, ja sieviete jums pasaka, ka negrib būt kopā, ka nemīl, negrib nekādu fizisku tuvību, par pieskaršanos nerunājot, turpinātu mēģināt to visu dabūt? es saprotu, ka bērns, ģimene, kopīga mājsaimniecība.. bet, es tādu jau sen būtu pasūtījusi ratā, goda vārds. un es vēl visu laiku diršos un reju, zāģēju, izturos vienkārši kretīniski. bet nē, man esot mentāla rakstura problēmas, tāpēc jāsamīļo.
fu, bļe, kā aizsvilos. viss, jātiek ar visu galā reizi par visām reizēm.