pēc tam biju mājās, un pie manis atnāca F., bet iekšā nenāca, mēs stāvējām pie durvīm, man mugurā bija liels t-krekls, tā kā uz gulēšanu, un runājāmies, viņš teica, ka daudz darba studijā, atstāja man cd un aizgāja, sakot, ka drīz redzēsimies.
Bet par brālēnu runājot, man baigi sāp sirds, ka es nezinu, kā viņam iet. Ko viņš tur UK dara? Kā tiek galā ar to savu nenormālo, ar galvu slimo kuci, kurai uz visiem nospļauties, kā iet viņa meitai un dēlam, kurus es tik ļoti mīlu? es neko nezinu, tikai tik, cik viņš reizēm piezvana omai. Kad viņam vēl bija pieeja internetam, tad vismaz es viņam varēju rakstīt un viņš vienmēr atbildēja, "mīlu tevi, māsiņ". ļoti spilgts piemērs, kā narkotikas ir sačakarējušas forša, gaiša cilvēka dzīvi līdz nemaņai. viņš vienmēr man bija lielais brālis, kurš visu zin, kurš uz aizsvīduša auto loga zīmēja Latvijas un Itālijas kontūras un stāstīja, ka Latvija izskatās pēc lūpām, bet Itālija kā zābaciņš. Kā man mācīja pīpēt un taisīja spridzekļus, kurus šķaidījām pret māju sienām. Kā viņš man sameloja, ka viņa klasesbiedrenei bija gredzens, kādu es nofenderēju un viņai nopuva roka, jo viņam viņš vienkārši nepatika, un negribēja, lai senči mani pieķer, ja to nēsāšu. Atceros arī kā šodien, ka viņš vienmēr teica, ka mans tētis ir viņa, bet uz maniem protestiem atbildēja, ka viņa patēvs mammai izdauzījis visus zobus, tāpēc grib manu tēti. Un kā mēs sastrīdējāmies viņa brāļa kāzās, gadus 10 atpakaļ un nerunājām vismaz 7 no tiem. Mums abiem bija taisnība toreiz.
Tas ir pilnīgs pizģets.