nostaļģija
stabulīte skan galvā, es aizveru acis un skrienu pa rudzupuķu lauku.
man pietrūkst vasaras Vecrīgas rītu, kad čībiņās varēja aiztipināt līdz narvesenam pēc jogurta, justies kā dīvainiem starp agrajiem tūristiem, un klusi nolamāties uz Pēterbaznīcas stabulnieci, kura gadiem spēlē vienu un to pašu meldiņu..