ā, vēl viņš vakar paziņoja, ka pametot futbolu- manis dēļ. teicu, ka man to nevajag, vilciens ir aizbraucis. gadiem lūdzu, lai pavada vairāk laika ar mani, nevis katru brīvu brīdi skrien pakaļ bumbai, bet, kad ūdens jau mutē smeļas, tad tomēr tas vairs nav tik svarīgi. tā pat arī pavīdēja jautājumu rinda "man mainīt darbu? pārvākties?! jā, vecīt, kad tev piedāvāja krutu darbu Šveicē, tad sievas lūgumi/uzmundrinājumi pieņemt bija mazāk vērti kā māmuliņas "ak, dievs, tikai ne to", lai gan tas darbs bija tieši tas, ko viņš gribēja un algu viņi bija gatavi maksāt jebkādu, lai tikai viņš pieņemtu piedāvājumu.
kāpēc vīrieši cenšas kaut ko darīt lietas labā tikai tad, kad principā jau ir par vēlu? nu neprecēja viņš kaķi maisā, ļoti labi zināja, ko es gribu no dzīves, tikai laikam neiedomājās, ka es uz svilpīti netaisos mainīties. un vēl jo vairāk sajutusi brīvības smaržu, krātiņā dzīvot netaisos. pietiek tā mazohisma.