Mans entuziasms mazliet noplaka, kad apstājos pie izmaksām. Tā ir liela nauda, kura man (pareizāk sakot vīram) it kā būtu.. Bet man ir sajūta tas arī būs tas, par ko viņš sāks dirsties. Un man tik ļoti negribas dirsties, ai, kā negribas. Gribu visu izdarīt pareizi.
Aizverot acis, redzu sevi Itālijas dienvidos, dzerot vinčuku un ēdot vīģes, smēķējot liegu smēķi.. realitāte ir pārāk skarba, reizēm.