kad man bija 3 gadi, senči iegādājās rotveileru, ar viņu es augu kopā, visu darījām kopā, ēdām suņu barību, varēju visu dienu pavadīt ar suni, visādi viņu mokot, jājot uz viņa (un 90% gadījumu neviena nepieskatīta) un viņš ne reizi pat man neuzrūca. ja viņam kaut kas nepatika, vienkārši muka no manis prom. citreiz sēdēju uz zemes pret viņu atspiedusies un viņš man laizīja pieri. vēl viņam patika man sēdēt klēpī. es tiešām to suņa galvu no sirds mīlēju, un skaidrs bija, ka viņš mani. (un starp citu, viņš kopumā bija sakodis kādus 10 cilvēkus ne no ģimenes)
tāpēc man šausmīgi sāp sirds, ka visi tagad (un katru reizi) brūk virsū visai sugai un suņiem kā tādiem, jo viss ir atkarīgs no audzināšanas. Ja suns tiek mīlēts arī viņš mīlēs atpakaļ un saviem mīļajiem pāri nedarīs.
Un tad, kad visi brūk virsū ļaunajiem suņiem, neviens jau neprasa, "vai jūs, nabaga cietušie, gadījumā, neesiet asociāli idioti, kuri nemāk rūpēties par dzīvniekiem?".
