kopš izlēmu, ka tomēr ir jāmācās un nevar gaidīt uz brīnumu, ka pēkšņi palikšu tomēr stāvoklī un varēs pāris gadus pagaidīt. jāsaka, ka pat iespringums kļūt par māti ir pārgājis un es labprāt vēl aizlietu savu skaisto ģīmetni kādā sānu ieliņā. nu labi, ar vecumu tomēr to visu gribās smalkāk un gribās arī vienmēr pamosties savā gultā, nevis kaut kādā tusiņa grupņikā kā tas notika tad. Atceros vēl kā mēs Lietuvā vienvietīgajā gultā gulējām 4 cilvēki un uz kuru pusi negrozies visur bija pupi vai ģenitālijas un no rīta tu nezini, kur tev ir dirsa un kur pakausis. jā, man prieks, ka man tas vairs nav jāpiedzīvo, bet prieks, ka tam ir iets cauri.
klausos: |
Argine - Radjodramma |