kad dzirdu tos..
ir pila lietus is aukstu debesiu, as bucioju tave o lietus nesvarbu bet galvuoju kad sianakt nieko nebus, sianakt musu meile skriaudzia dangus
man uzmetas zosāda un šausmīgi sāp. un es tā kā mazohiste klausos un klausos, un plēšu vaļā vecās brūces un saujām beru sāli iekšā. un neviens mani nesapratīs, varbūt tikai Viņš un vēl mēnestiņš. a viņiem abiem es nahuj neesmu vajadzīga.