*šobrīd atdotu visu, lai varētu sajust Viņa smaržu kaut uz brīdi*
jo ilgāk Viņa nav, jo vairāk par viņu domāju. Vai tas man tāds liktenis vai kas? ..vienmēr ilgoties pēc tā, kā nav, nebūs un nedrīkst? varbūt ta ir samaksa par bezrūpīgu dzīvi. jā, visdrīzāk. neviens jau mani nespieda.
jo tālāk, jo vairāk es saprotu, ka mierīgi varētu būt tā maita, neuzticīgā sieva, kurai katrs bērns no cita vīrieša, bet ar skaistām acīm atkal paziņojot "vīriņ, tu atkal būsi tētis". jā, kāpēc nē. Varbūt tas aizpildītu manu tukšumu. un beigās, kad pēc 30 gadiem viss nāktu gaismā, es varētu nomirt veca un vientuļa. vai tad es būtu gandarīta par aizvadīto dzīvi?
garastāvoklis: |
sarkastisks |
klausos: |
Lupi Gladius - Guerrieri impavidi |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}