varbūt radīsies jautājums, kāpēc es vispār precējos? mīlestības dēļ? būtu loģiski, jo stāvoklī nebiju. drošas, bezrūpīgas dzīves dēļ? tāda man būtu bijusi arī nākamos gadus pie senčiem. Ko es sev centos pierādīt, ko? ka neesmu vēja slota, pūt un palaid ? ka varu būt pastāvīga savās domās un darbos? vai varbūt tiešām tie nav mīti, ka alko spēj sadirst ģimenes? ha ha, 3 ali btw. vīrs ar mani nerunā, es nerunāju ar viņu. un ko man, pie velna, teikt? "piedod mīļumiņ, ka vakar piedzēros? piedod, ka tev jau no paša sākuma bija sadirsts garīgais un centies to piedēvēt man? .. " nē. man nav ko teikt. un nemaz negribas. neesi vienīgais, kas māk klusēt. pēdējais laiks atrast mīļāko. es zināju, ka līdz tādām domām nonākšu- uzticība nav manā dabā. (jā, jā, ir, tikai nezkāpēc dirst gribās no šīs domas)
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |