Iespējams, ka Liverpool - ManCity pirmais puslaiks bija visu laiku kvalitatīvākais futbols, bet man tas bija tik pat interesants kā skatīties krāsu žūstam (rezultātā pa seniem laikiem varu papildināt savu topu). Tad jau pat Cardiff - Burnley pirmais puslaiks bija skatāmāks. Otrais puslaiks bija ok, ko, protams, veicināja arī amizantā pendele - nedomāju, ka tā bija Pepa izvēle, ka sit cilvēks, kurš ir visai skumīgi sitis līdz šim, piedevām, ja laukumā ir gan D. Silva, gan Jesus. Liverpool gan vēl paveicās, ka Atkinsons bija mīzējs un pirmajā puslaikā neiedeva pendeli, kad tika nogāzts Aguero.

100 lietas, kuras mani kretinē mūsdienu futbolā

8. Pārāk laba bumbas kontrole (rezultātā pārāk maz interesantu notikumu, jo bumbas kontroles mērķis ir gan samazināt spēles laiku, piemēram, gan Swansea, kad viņi pacēlās, gan Anglijas izlase pasaules čempionātā, gan nosist laiku pēdējās minūtēs pie akceptējama rezultāta)

7. Dzeršanas pauzes (nepietiek ar visām mirstošo gulbju pauzēm, nē, jāievieš arī speciālas pauzes puslaika vidū, lai nabadziņi padzertos. Lesterā. Augusta beigās).

5. Ak, man trāpīja pa seju (es saprotu, ka sāp, ja trāpa pa kaklu no sāniem ar elkoni vai iesper pa plecu, tomēr krist zemē ar rokās saķertu seju šādās situācijās ir zemiski. Protams, tāpat es saprotu, ka tas aktieriem ir low risk, high reward pasākums, bet tāpēc jau tas nepaliek mazāk zemisks).

6. Internacionāle (ne vokālais skaņdarbs un ne klubs no Milānas, bet gan Chelski vai Arsenal bez angļiem uz laukuma un Ņūkāstla ar padsmit francūžiem sastāvā).

3. Sānu iemetieni no patvaļīgas vietas, nevis tur, kur bumba izgāja autā (es saprotu, ka +/- metrs ir normāla nobīde, bet ne jau tā, ka pieci, desmit un vairāk metri un tiesneši sānu iemetiena vietai sāk pievērst uzmanību, ja tur kādus metrus divdesmit tālāk. Piedevām šī ir lieta, kura stipri vairāk uzkrīt tieši klātienē skatoties).

4. Raudošie futbolisti "mammu, viņš mani apbižoja" (varbūt kādreiz TV nerādīja tik daudz tuvplānu un atkārtojumi bija praktiski tikai momentiem ar vārtu (gandrīz) gūšanu, bet tad raudošie bija visādi inzagisuaresveidīgie, tad šobrīd viens no etalona rauduļiem ir Endijs Kerols).

1. Bumbas aizsišana pēc tiesneša svilpes (es saprotu, ja tas notiek ātrumā un kustībā un sekundes daļā, ok, bumba atrodas kaut kur "Row Z" rajonā, bet ne jau pēc lēnas bakstīšanās ap bumbu, svilpe, visi pieceļas, dodas, kur nu kurais, bet kāds, kuram tiesneša lēmums bija par sliktu garām ejot nevar noturēties nepasperot bumbu vismaz pāris metrus tālāk. Manā pasaulē tā būtu automātiska dzeltenā - nevajag aiztikt svešu bumbu, bet ja aiztiec, tad rēķinies ar sekām).

2. Mirstošie futbolisti (varbūt kādreiz TV nerādīja tik daudz tuvplānu un atkārtojumi bija praktiski tikai momentiem ar vārtu (gandrīz) gūšanu, bet tad, ja ārsts izgāja laukumā, tad patiešām bija sāpīgi un ar sekām sanācis, bet šobrīd, diemžēl, jau kā mirstošie gulbji (ar pēkšņo atdzīvošanos pēc spēles apturēšanas) startē ne tikai visādi ramosbusketsuaresveidīgie simulanti. Manā pasaulē kopā ar ārstu vienmēr skrietu līdzi sanitāri ar nestuvēm un pēc tam cietušo apraktu laukuma malā nonestu no laukuma pa tuvāko trajektoriju, cerams, pa ceļam vismaz pāris reizes nometot zemē).


* - kretinē savulaik pamanīju pie Laacz un lietoju, lai apzīmētu stāvokli starp kaitina un ienīstu.

** - saraksts veidosies prātā ienākšanas kārtībā. Protams, var gadīties, ka pēc saraksta pabeigšanas šis tops tiek sakārtots pēc nepatikas. Bāzlīnija, pret kuru tiek salīdzināts, no redzētā tiešraidēs ir 80ie un no daudz lasītā periods pēc WWII.