 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Dunduka ciba
Reizēm pirmie kucēni tomēr izpeld. Ne visi, bet lielākā daļa gan. Tiesa, viņiem vakar bija ļoti laimīga zvaigzne kaut kur tur augšā.
Vakar biju aizgājis klātienē šahu uzspēlēt, kas rezultējās ar 4.vietu no 25 (pēc reitinga biju 7., man tika iedots meistarkandidāta defoltais reitings, pārējie arī visi regulāri spēlē), kas ir cienījami, bet kā man veicās - šodien nedaudz žēl, ka neiedomājos tā vietā, lai dotos uz krogu nodzert naudas balvu Ls4, es nedevos uz kādu azartspēļu iestādi.
Laikam vēl kādu brīdi šādi tegoti ieraksti parādīsies. Tā kā normāliem cilvēkiem šeit vispār nebūs nekā ko lasīt.
Jā, vakar sākumā gribējās kliegt un es skraidīju starplaikos kā tīģeris pa krātiņu (vakardienas pirmā partija bija vissliktākā, ko es jebkad esmu nospēlējis un manā kontā ir pietiekoši daudz sliktu***), jo brīžiem jutos kā cilvēks, kurš kādu dienu atver grāmatu un atklāj, ka nemāk vairāk lasīt. Uz beigām palika labāk un sāku atcerēties kā figūras savā starpā sarunājas un viņas saprata brīžiem arī mani un pašas zināja kurp iet. Tāda jocīga sajūta kā atgriežoties vietā, kurā savulaik bija tik labi, bet tagad nevar saprast vai labāk nebūtu pēc iespējas ātrāk aiztaisīt durvis no otras puses. Vismaz kamēr tā otra puse vēl ir.
*** - Mani varoņdarbi pirmajā partijā: iedzenu savu dāmu slazdā (pretinieks to neķer), bezjēdzīgi staigāju šurpu-turpu, pretinieks var paņemt bandinieku (bet atkal nedara), zaudēju kvalitāti (jo neredzu acīmredzamu gājienu), zaudēju figūru, jo neredzu saistību, kā es pazaudēju ne par ko torni neatceros, bet pazaudēju, un pēc tam kaujā cēlās mans karalis ar melnlauciņu laidni un trīs bandiniekiem pret pretinieka diviem torņiem, baltlauciņu laidni un bandinieku. Normālos apstākļos es būtu padevies, bet pretinieks tā riebās, ka mans karalis apēda torni, bandinieki pēkšņi aizskrēja dāmās un es uzvarēju.