| Varu derēt |
Oct. 26th, 2012|03:17 am |
Ka šo laiku atcerēšos kā vieglprātības un brīvības ēru, apdvestu ar jaunām enerģijām un pirmreizības izgaismotu. Tajās dienās, kad dienām un naktīm bīdīšu lielo dizainu un celšu, tāteikt, nākotni, vai auklēšu bērnus kādā pasakainā vietā, vai abus reizē. Bet varbūt palikšu par urbāno raganu, kas trīspadsmit pārus kurpju nodejo vellatu sanāksmēs un tā arī dzīvo, tīklā gulēdama, sapņu dzīparus vīdama, sveces pilinādama un vilnu pūdēdama.
Bet šobrīd, ziniet, es nesaprotu, kas ar tiem pielūdzējiem, kāpēc viņi rodas, un ko viņiem no manis vajag - es negribu, negribu, negribu - sauciet mani par princesi zeltīti, ja vajag, bet beidziet jaukt draudzīgumu ar romantiskām alkām. Tas pēdējās, starp citu, labprāt vēl dzīvē piedzīvotu pirmajā personā, bet šobrīd esmu tādā kā aseksuālā stāvoklī, un mana enerģija ir dzīves, ne mīlas mulsuma pilna. Un dzīve ir skaidra, jauna, aizraujoša, un tā visa sakarā es, jums teikšu, rīkojos kā tie vīrieši, par kuriem meitenes sūdzās, ka pēc randiņa nezvana. Ja ir jautājumi par šādu uzvedību, prasiet man, mīļās. |
|