| Atskaite |
Sep. 30th, 2012|03:14 pm |
Aizvadīju māšeli atpakaļuz dzimteni. Burmas interneta kafejnīcas saimniece mūs vīla, neatverot laikā savu bodi, tāpēc skrēju kā lola cauri east london, meklējot printeri, kamēr māsiņa ar somām ārēji aukstasinīgi nervozēja autobusa pieturā.
Izdrukāja man viņu pakistāņu ceļojumu birojā, vai varbūt bangladešu. Bet lai vai kā, tāda izpalīdzība izpūrušam noelsušamies skrējējam ir zelta vērta.
Pēcpusdienā braucot cauri Endželai divu metru attālumā no mana priekšējā riteņa viens cilvēks otram pret pieri sašķaidīja stikla pudeli. Gaišā dienas laikā uz brauktuves nežēlīgi sirdīgi kāvās septiņi vīri pāri 30, sievietes kliedza, mašīnas taurēja, bet viņi tik sita un spārdīja viens otru, vajāja, gāza zemē, spēra pa seju, un tā tālāk, bet es braucu tālāk, jo bija taču tikšanās.
Senais draugs pārveda savu baržu no Primrose hill uz Padingtonu; iemācīja mani stūrēt. Romaņķika znaiķe vispār tāda dzīve uz kanāla.
Līdz vēlai naktij Forro un resnais pusbrazīlis skūpsta rociņas. Arī Eurostar vilciena vadītājs skūpsta rociņas, sajukuši, vai?
Mājās groks, Niks un viņa dramatiskie plāni par ziemas pavadīšanu Latvijā.
Šodien nav balss un ja ir, tad tāda kā Sibīrijas haskijam.
Vauu |
|