| Par musliņiem |
Oct. 31st, 2011|11:26 pm |
Nevaru nevienu sliktu vārdu teikt. Man te pie mājām ir tā, ka šie pulcējas kafenē un sēž, gan iekšā, gan uz ielas. Vienmēr tāda jocīga sajūta iet garām, jo nopēta taču. Nu reizēm kautko uzsauc un tā, bet nekaitīgi kopumā. Un tad nu šovakar kad nācu mājās no darba un slēdzu vaļā mājas durvis, man no muguras piepisās piedzēries angļu huligāns gados. Un nejau tā šā tā piepisās, bet gan tā, ar smadzeņu pišanu, sakot, ka viņš mani pazīstot, pavēlot iet iekšā taču un kad gribēju aizlekt uz ričāga un aizbraukt, tad galopā lecot priekšā un nelaižot. Ne tik piedzēries, lai varētu pagrūst malā, ne tik pie pilna prāta, lai varētu izrunāties no situācijas. Maniakālais tips, mīļie. Nu Un mani musulmaņu zēni to pamanīja un aizdzina šo projām. Jauniņi tādi viņi izrādās ir - tā nemaz nebiju ievērojusi, jo parasti jau cenšos neskatīties virsū, lai neierosinātu uzrunāšanu.
Kā lai atlīdzina? Un ja nu es vairs neatpazīšu savus glābējus, jo uztraukumā sejas tā ne pārāk aizķeras atmiņā?
Un jakas, neko citu jau nevajadzēja, kā vienīgi to, ka viņi atnāca un trakais pats aizlasījās. Tikai nebūt vienaldzīgam par to, kas notiek acu priekšā. |
|