| Bērnības stāsti: |
Feb. 20th, 2011|11:56 am |
Nezinu, cik man īsti bija gadi. Rakstīt mācēju, bet maz, tātad varētu būt kādi pieci (sešos sāku iet skolā, visu jau v principe zinot - omīte bija pa gariem vakariem samācījusi gan rēķināt, gan rakstīt, gan dziesmas dziedāt). Kaut kā bija sanācis palikt uz pāris stundām vienai mūsu vasaras lauku sētā - tēvs teica, ka aizbraukšot uz neilgu laiciņu pie bitenieka, nokrāmēja man priekšā krāsainos zīmuļus un pateica, lai uzmanot māju. Tādā atbildības momentā sajutu sevī potenciālu radīt un atklāt (bija arī neomulīgi staigāt pa āru, kur neviena nav) un uztapināju Ļoti Svarīgu Grāmatu. Ar ilustrāciju - cālīti zālītē. Un īsu cālīša biogrāfiju, kas priekš manis atklāja visu dzīves vienkāršību un skaudrumu. Teksts bija aptuveni šāds: ''Dzīvoja reiz mazs dzeltens cālītis, pūkains un jauks. Un tad kādu dienu viņu apēda lapsa."
Pēc šī garadarba izpildīšanas un radītā jēgas saprašanas (un tas bija, iespējams, svarīgākais, ko es savā cilvēka mūžā biju paveikusi), man bija skaidrs, ka nav ko baidīties iet vientuļā dārzā, atrast interesantas lietas tukšā mājā utt., jo dzīve vienā brīdī beigsies un tad to visu vairs nevarēs darīt. |
|