| Daba metro, daba polē. |
[Sep. 23rd, 2021|07:17 pm] |
Pēc dēla skolas ejam uz tuvāko parku, kur iet daudzi viņa klases biedri. Tāds nekāds īpašs parks, ir reljefs, ir bumbas būris, ir krūmi. Ir arī vaļīgi nožogots aizaugušais stūris. Tur, kā man šodien bērns izstāstīja un parādīja, esot ievākusies lapsa, un guļot pie savas migas. Bet tuvāk par trīs metriem iet viņai klāt nedrīkstot, jo varot izbaidīt. Tā nu stāvējām trīs metrus atstatus un apbrīnojām kā lapsa laiski ieritinās un grimst snaudā.
Metrus septiņus gar to pašu tālāk sākas lazdu riekstu aleja, kur piecās minūtēs nu jau regulāri, mājās ejot, pielasam puskilo riekstu, no tiem, kurus vāveres šķinot, izlaidušas no nadziņiem. Šogad trekna raža. Būs man riekstu riepa.
Pa ceļam dēls uzdeva tik daudz jautājumu. Cik minūtes līdz mājām no parka? Cik minūtes līdz mājām no tā stūra? Kas ir tas? Utt. Pie mājām uzprasīja vai tētis jau esot mājās, uz ko es nopūtos un teicu: "Kas esmu es, lai zinātu atbildes uz visiem taviem jautājumiem?" Dēls uz mani paskatījās lielām acīm un atteica: "Un kas esmu es, lai varētu tev uz šo atbildēt?" |
|
|