| Kad mans dēls raudāja |
[May. 18th, 2021|09:18 am] |
Viņš ar jaunajiem flomasteriem ļoti priecīgi zīmēja indīgās koku vardītes, uz plānām piezīmju lapiņām. Ik pa laikam atskrēja uz virtuvi man parādīt. Es arī ļoti priecājos par zīmējumiem, un par viņa prieku. Kad ienācu istabā, ieraudzīju, ka viņš plānās lapiņas nolicis tieši uz paklāja, un flomasteriem ir liela tendence sūkties cauri papīram, tāpēc teicu, lai paliek kaut ko apakšā. Viņš iesāka jaunu lapiņu ar jaunu vardīti tieši tāpat kā iepriekš, uz paklāja. Es protestēju un noliku griežamo pamatni, lai zīmē uz tās, bet arī sāku skaidrot, cik ļoti nejauki ir tā ignorēt un turpināt bliezt pa savam, kad vecāki palūdz, lai dara citādi. Stāstu, līdz pamanu, ka viņš tiešām skatās un izskatās bēdīgs. Tad es sāku teikt, ka es redzu, viņš ir sapratis, kad bērns sāka arī raudāt. Kad es prasīju, kāpēc viņš raud, viņš teica, ka jūtoties ļoti slikti par sevi. Un es redzēju, ka viņām vajag to dzirdēt, ka to man nevajag, ka man nekad nevajag, lai viņš justos slikti par sevi, man nevajag viņa vainu. Tikai saprast, kā rīkoties pareizi. Un varbūt es uzspiedu par stipru lietas svarīgumu. Tas viņa asaras ātri nožāvēja un mēs turpinājam priecīgi zīmēt vardītes. Nu jau abi gudrāki.
Es nedomāju, ka man kāds bērnībā bija pateicis, ka manu vainas sajūtu un nožēlu tiem nevajag; varbūt tēvs reizēm centās skaidrot. Tomēr katoliskais Mea Culpa ir stiprs. Bet es domāju, ka ir svarīgi to saprast - ja kādam nepatīk otra rīcība, tam otram nekad nav pienākums par to justies slikti. Rīcību var un vajag mainīt, ja iemesli ir derīgi, un to var darīt par sevi joprojām jūtoties labi. |
|
|