| Dēls |
[Apr. 30th, 2020|11:20 am] |
Smaržo pēc konfektēm, saules un zaļa koka.
Šorīt netīšām sanāca mājmācība taisnīgumā.
Bijām, dabūjuši kastīti ar vislabākajām zemenēm, no vietējiem zemniekiem. Kādas septiņas lielas ogas.
Dēls ēd, slavē, mēs ar vīru cepam pankūkas. Vīrs apēd vienu zemeni, jā esot baigi labās. Es piesēžos, apēdu vienu, jā, nevar iebilst.
Dēls paņem pēdējo ogu, prasa, kurš gribētu. Nu, jauki, es saku, ka varbūt tētis un es sadalīsim uz pusēm, jo mēs tikai pa vienai apēdām. Cik TU?
Viņš saka: "četras".
Protams, automātiskā reakcija ir teikt: "dēls, apēd Tu, Tev jau tik ļoti garšo".
Bet es redzēju iespēju :D. Ak vai, nu, dēls sāka margot visādas taisnīguma jaunrades formas, grieza zemeni uz pusēm, tad nost maliņu, kura pazuda mutē, es beidzot uzrūcu, lai nenogriež pirkstus un negriež uz galda.
Paņēmu vienu pusīti nost no acīm.
Dēls aizgāja uz savu istabu, izplājās uz paklāja un sāka raudāt.
Neesot taisnīgi.
Vīrs pagājās uz istabu un maigā balsī viņu mierināja, ka nekas, mēs ar mammu neņemam ļaunā, ka Tu dabūji daudz vairāk kā mēs, paldies, ka Tu tik ļoti pārdzīvo par mums, bet neraudi, mums taču prieks, ka Tev garšo.
Pēc piemēra iztēlošanās, kurā tētis nopirka četrus eklērus, apēda trīs un pēdējo sadalīja uz pusēm ar dēlu, santīms laikam nokrita.
Kā mums patīk būt upura lomā, tik ļoti, ka pat tad, kad neesam, ar pārliecību to tā iztaisam :D. |
|
|